Ieva Romanova: Mākslinieka darbs ir tātad… gan ar galvu, gan ar rokām un kājām. Man, piemēram, ļoti palīdzēja tas, ka lietišķajā skolā... Es mācījos dekoratoru nodaļā, un tur mēs apguvām dažādas faktūras. Dažādus, nu, tātad faktūrēšanas, arī... arī mākslīgu materiālu... tātad… izveides tehnikas. Tas katrā gadījumā... ir interesants darbs. Skaists darbs, radošs darbs. Un ar rezultātu, kas ir svarīgi. Jo... Arī teātrī, piemēram, ir fantastiskas izrādes, bet tās tomēr pēc tam...
Gints Grūbe: Izgaist.
Ieva Romanova: Ir atmiņās. Tās arī varbūt ir uzfilmētas, bet tā vienalga nav tā sajūta, kas tev ir teātrī. Bet katrā gadījumā tas ir ļoti, ļoti... Tā ir interesanta profesija. Tā ir radoša profesija. Un… Un tagad mākslinieku ir saradies... Es viņus nepazīstu. Jā? Bet tagad ir visādi jauni vārdi. Un prieks par to. Nu, piemēram... Jurģis Krāsons man liekas... Nu, viņš jau nav jaunais vārds, jā? Bet viņš ir... Viņš ir ārkārtīgi interesants un ārkārtīgi spēcīgs mākslinieks. Un tāpat Ieva Jurjāne un Kristīne Jurjāne. Gods būt ar viņām vienā profesijā. Tā varētu sacīt.
Es mācījos vienā klasē ar Rasas Strautmanes meitu. Un viņa tik ārkārtīgi lepojās, ka viņas mamma mācās GIKā... Un viņa teica: "Jūs vispār to iedomāties nevarat, kas tas ir. Un jums nevienam tas nespīd." Nu, apmēram tā. Viņas mamma bija animācijas režisore. Un tad, kad lietišķās skolas beigās man piedāvāja, ka es varētu uz to GIKu braukt... Es teicu: "Jūs esat traki. Es no tā nekā nezinu. Un… un es vispār... Nevaru braukt prom no mājām." Bet tad man kaut kā... Es domāju: "Bet, ja man ir iespēja… iestājeksāmenos mēnesi padzīvot Maskavā, izstaigāt muzejus un tamlīdzīgi..." Nu, tak...
Gints Grūbe: Neko nevar zaudēt.
Ieva Romanova: Neko nevar zaudēt, ir jāmēģina. Bez tam tas priekšstats, ka tas ir kaut kas tāds... Nu, tāds... tāds mīts ap to institūtu, ka tur jau iekšā gandrīz nevar tikt un tā.
Gints Grūbe: Un kas bija jādara iestājeksāmenos?
Ieva Romanova: Nu, iestājeksāmenos - jāzīmē, jāglezno. Tur ir arī iepriekš konkurss. Tur jāsūta savi darbi un tad jau kaut kā jau... Jau parādījās tāda cemme, nu, ka tad... tam jāizskatās labi. Bez tam iestājeksāmenos es darīju kaut kādas lietas pirmo reizi mūžā. Piemēram, gleznoju portretu pirmo reizi mūžā. Jo lietišķā skolā mums nebija tāda tā programma. Un... Bet, nu, nopietni... Nopietni pārbaudījumi. Zīmēšana, gleznošana, kompozīcija. Pēc tam vēsture, sacerējums vai atstāstījums un tad vēl tā saucamais kolokvijs.
Gints Grūbe: Kā tad tev gāja ar sacerējumu - kā nacionālajam kadram?
Ieva Romanova: Man gāja smagi, jo principā es nemācēju krieviski lāgā runāt. Un es izvēlējos atstāstījumu... Nē, es... Nuja, atstāstījumu. Tur tika nolasīts tāds gabaliņš par Levitāna "Martu". Par gleznu. Es cenšos pierakstīt kaut kādus vārdiņus, un pēc tam es skatos... Nu... "Тает снег бури." Un es nezinu, kas ir "бури". Un… un tad es uzrakstīju tik daudz. Dabūju "3" godīgi. Vispār es tur pirmo gadu... Nesarunājos ne ar vienu. Tikai ar Andri Slapiņu. Tas bija vienīgais mans sarunu biedrs normālais, jo viņš arī iestājās tajā gadā. Un, un… tad otrajā gadā es apmēram, nu... Ievilkos tai valodā. Jo es izlasīju krieviski "Meistaru un Margaritu". Un tad es… tad es, jā, tad man aizgāja tā valoda.
Gints Grūbe: Cik daudz tu saprati, kas ir tas, uz ko tu stājies?
Ieva Romanova: Nē, nu, to, ka... Ka filmā ir mākslinieks tāpat kā teātrī ir scenogrāfs, to es sapratu, jā. Un... Bet es biju pārliecināta, kad es... Beidzu to skolu, es biju pārliecināta, ka es iešu uz akadēmiju, uz interjera dizainu. Un man pat likās, ka tur viss būs kārtībā, ka es varbūt arī tikšu iekšā. Bet... Nu, arī pirms tam, filmas skatoties, mani kaut kā ļoti piesaistīja vide kā tāda. Bet... Sākumā es nedomāju, ka strādāšu kino. Es domāju, ka tā varbūt būs kāda reklāma vai kaut kas tāds. Bet, nu, tad jau viņš tā ievelk.
Gints Grūbe: Es kaut kur lasīju, ka tu biji stāstījusi, ka tajā laikā, kad tu iestājies, esot pārtraukuši uzņemt māksliniekos-inscenētājos sievietes.
Ieva Romanova: Nē, es vēl paspēju. Bet pāris gadus vēlāk tika izveidota sievietēm kostīmu nodaļa. Tāpēc, ka tie kungi profesori teica, ka tas ir velti... izsviests... Velti izsviesta iespēja. Jo tās sievietes tāpat nestrādā, viņas tikai sadzemdē bērnus... Mēs te viņas mācām, mācām, un pēc tam - čiks! Kolēģi mums nesanāk. Nu, man ir trīs bērni... Saskaitīju kaut kādas 30 filmas. Nu, te es esmu.
Gints Grūbe: Bet pēc būtības tā ir tāda vīriešu profesija? Tā tas sanāk? Vai tajos tā laika GIKa priekšstatos?
Ieva Romanova: Nu... Nu... Šobrīd jau nav modē dalīt profesijas vīriešu un sieviešu profesijās. Bet es domāju, ka tā ir vīriešu profesija. Jo principā... Tas nebūt nav arī fiziski viegls darbs. Šobrīd varbūt zināmā mērā ir vieglāk, jo kaut kā ir izveidojušās tās mākslas... mākslas departamenta brigādes. Bet kinostudijas laikos, kur it kā viss mums... …tika organizēts un viss bija, bet grupā bija maz to cilvēku, kas saucās "palīgstrādnieki". Un… un ļoti daudz ko vajadzēja darīt pašam. Lai gan, piemēram, bija... arhitektu birojs. Tu varēji uzzīmēt tādu skicīti, jā? Apmēram. Un apmēram plānojumu. Un bija arhitekts, kas visu to uzzīmēja. Attiecīgi pēc izmēriem. Tāpēc, ka dekorācijas tika būvētas no tā saucamajiem fundusiem. Tās ir tādas daudzkārt izmantojamas finiera plāksnes. Un, un... Tām bija savi izmēri. Un tad, lai tas sanāktu no tiem materiāliem, tur vajadzēja savukārt pielāgoties. Bet to visu izdarīja arhitekts. Un tad bija arī konstruktors. Bet tagad viss tas ir jādara pašam.
Nu, ir gadījumi, kad, piemēram, "Cinevillas" celtniecībā... Nu, kas ir milzīga apjoma objekts, jā? Tur bija... Tur bija brigāde arī ar tiem, kas zīmēja, rasēja un štukoja. Un tā, bet... ja tā ir tāda vienkāršāka filma un vienkāršāka dekorācija, tad pašam arī ir tas jāuzzīmē un jāuzrasē.
Gints Grūbe: Vai es sapratu pareizi... Ja mēs paliekam vēl pie GIKa... Māksliniekus apmācīja ilgāk nekā operatorus un režisorus, jā? Vairāk gadu bija jāmācās par mākslinieku?
Ieva Romanova: Tā skaitījās stājnodaļa. Stājglezniecības nodaļa. Man diplomā rakstīts ir "gleznotājs". Gleznotājs ar specializāciju: "kino un televīzijas mākslinieks-inscenētājs." Vai "mākslinieks", es nezinu… "Художник кино и телевидения." Jaunieši saka, ka viņiem ir apnicis, ka tie vecie nāk un stāsta. "Mums bija tā, mums bija šitā." Un tad es pēc kāda brīža sapratu, kur tad bija... Tajos senajos laikos kinostudijā, kur tad bija tā sāls. Ka mēs katru dienu... Operators, režisors, mākslinieks, kostīmu mākslinieks... Nu, varbūt ne gluži katru dienu visi kopā. Bet principā mēs visi kopā domājām par to, kādai jābūt šai filmai. Katru dienu plecu pie pleca, no rīta līdz darba beigām. Tāpat mēs braucām meklēt vietas - arī kopā. Un... Un tas viss bija tāds darbs pie filmas. Un dažkārt tā zīmēšana iesākās kaut kad vēlāk mazliet. Tad, kad jau tev bija kaut kāda nojausma, uz kuru pusi tas vispār velk. Bet... Nuja. Tad, kad es šito jauniešiem pasaku, tad viņi saka: "Nē, tas nav iespējams." Jo šobrīd savākt grupu, nu... No rīta līdz vakaram, es nezinu, mēneša garumā ir praktiski neiespējami. Bet mēs strādājām kopā. Un filma tika gatavota kādu pusgadu. Bija tā saucamais režisora scenārija periods. Pēc tam bija sagatavošanas periods. Uz sagatavošanas periodu jau visi skrēja...
Gints Grūbe: Tā vidēji filmas sagatavošana ilgst pusgadu, tavuprāt?
Ieva Romanova: Pusgadu, jā. Nu, tā tas bija toreiz. Nu, kaut vai tai pašā "Dzīvītē" mēs sēdējām... Protams, scenārijs bija par garu, un to vajadzēja kaut kā kompaktizēt. Mēs dienu no dienas sēdējām kopā ar Freimani un Valdi Eglīti, operatoru. Un... Un… un gājām cauri tām ainām trijatā. Nu, un es tur sēdēju stūrītī un zīmēju.
Gints Grūbe:Tu klausījies?
Ieva Romanova: Nu, protams, es klausījos. Es zīmēju par to tēmu apmēram. Kā tad tas varētu izskatīties. Jo dažkārt arī tie zīmējumi kaut kā... Nu, izraisa kaut kādu pretreakciju. Un tam otram arī, kaut ko redzot... Aktīvāk sāk domas strādāt. Un tad var nonākt pie kaut kāda... pie kaut kāda kopsaucēja.
Gints Grūbe: Tas nav nekāds kadru plāns, tas ir kaut kāds cits zīmējums?
Ieva Romanova: Ko tad?
Gints Grūbe: Tas nav kadru plāna zīmējums...
Ieva Romanova: Nē, tas nav kadru plāna zīmējums. Tā ir tā saucamā eksplikācija. Kad tu zīmē... Jo sākumā tiek zīmēta tāda filmas vizuālā nojausma. Un tas nav kadrējums, jā? Bet tas ir tāds ainas... Tādās mazās bildītēs parasti tas bija, jā? Kadrējums dažkārt ir vēl maziņāks. Un skice, savukārt ir... Ir tāda jau... Nu, no šitādas līdz tādai. Bet tā eksplikācija ir ļoti, ļoti svarīga, jo tur tu sazīmē daudz vairāk nekā skicēs. Skices mēdz būt piecas, septiņas, desmit, padsmit... Bet tajā eksplikācijā tu principā katras ainas noskaņu kaut kādu, jā? Kaut kādas svarīgākās lietas. Un tas arī palīdz kopā domāties. Tā kā... Dažkārt jau tā zīmēšana beidzot ir... nedēļu pirms tā saucamās mākslas padomes, kad tām skicēm jābūt gatavām. Un tad tas notiek... …mērkaķa ātrumā. Lai varētu paspēt un lai tas pēc kaut kā izskatītos. Jā, bet, nu, tās mazās bildītes, tās jau tiek zīmētas pamazām. Tas ir domāšanas veids. Nu, kā tad... Ar ko tad mēs atšķirsimies no visiem citiem. Ar ko... šis stāsts būs arī vizuāli interesants vai īpatnējs. Pirmais, protams, ir režisors. Jo viņš ir tātad... Viņam ir sava kaut kāda vīzija par šo darbu. Vai viņš pats to darbu ir izvēlējies… Šo literāro materiālu. Vai viņš pats to ir uzrakstījis. Līdz ar to viņam ir kaut kāds priekšstats par to, kā tam būtu jābūt. Un ārkārtīgi svarīgs ir operators. Jo es varu izstiepties un sarauties, bet, ja operators neredzēs to... …par ko mēs varbūt esam vienojušies vai... Vai… vai to, kas tur ir domāts... Nu, tad - čiks! Tad mans darbs ir pagalam. Jā? Jo šī sadarbība, kopējā domāšana ir ārkārtīgi svarīga. Un dažkārt izdodas, piemēram, nu... …režisoram pārdot kaut kādu... …ideju. Un citreiz arī no tiem... No tām mazām bildītēm, nu... režisoram rodas skaidrība, kā tad... Dažkārt izdodas pateikt viņam priekšā caur savu zīmējumu. Jo... Kā saka, "operatora mēli pie ekrāna nepiekārsi"... Tā arī mēli pie bildītes nepiekārsi. Bet, ja tu to vari redzēt... Nu, tad... Nuja, tad te virpinās. Sāk virpināties, varētu sacīt tā. Un dažkārt... Protams, ārkārtīgi labi, ka tā domāšana... Ir, nu, kaut kādā vienā virzienā. Ka viens otru ciena. Ka viens rēķinās ar otra viedokli. Un... Un tad tas darbs kaut kā iznāk, jā? Tad tas viss ir, nu, tāds mērķtiecīgs darbs.
Gints Grūbe: Piemēram, "Laikmeta griežos", 17. gadsimts... Viena no filmas mākslinieka lietām droši vien ir vēsturiskā izpēte? Jā. - Kā var izpētīt 17. gadsimtu?
Ieva Romanova: Jā, protams, tā ir vēstures izpēte, tās ir grāmatas. Mākslas darbi, arhitektūra. Grāmatas par priekšmetiem. Mums bija arī konsultants ļoti labs - Imants Lancmanis. Tā kā... jā, nu, tas ir ļoti nopietns darbs. Bet tā teikt, ka toreiz... es tā ļoti kaut kā... nu, tā līdz kaulam sapratu to 17. gadsimtu, to es tā nevaru... Es mazliet varbūt tā... Bet... Nu, "Laikmeta griežos", tur ir tāds laukakmens, kas uzkrīt vagaram uz kājas. Un kā nu tagad to akmeni stieps, kā nu tas tagad būs? Un nāk džeks, pasit padusē un aiziet, jo tas ir no putuplasta. Vai no kaut kāda papjēmašē. Bet... Bet arī - studijā bija ārkārtīgi smalki meistari, kuri mācēja... Gan visādas faktūras veidot, gan fantastiskas butaforijas. Bija tāds Strausiņš, kurš bija Latvijas laika meistars.
Gints Grūbe: Jau kino strādājis? Vai teātrī?
Ieva Romanova: Es domāju, ka teātrī. Tik smalki nezinu. Bet... Viņš man vēl iedāvināja kaut kādus... Viņš fantastiski mācēja drapēt. Arīdzan. Un viņš taisīja visādus ordeņus, visādas zīmotnes, kas, piemēram, armijas, pie formām vai kur - tur jau visur vajadzēja tos bļembakus. Nu, tad viņš arī to mācēja iztaisīt. Bet savukārt... Nē, drapētājs bija cits. Tas bija Ploriņkungs. Un viņš man uzdāvināja, kad gāja no darba prom, viņš man uzdāvināja Latvijas laika žurnālus par to, kā... Kā... drapēt kaut kādus, piemēram, aizkarus, un kā piegriezt tos. Lai tas tā sanāk. Jo aizkaram tāpat kā kleitai - dažādām formām ir dažādas piegrieztnes. Jo... Ja paņemsi taisnu gabalu, tu to nevarēsi... Nu, tas nekritīs. Tā kā no viņiem varēja mācīties. Vienmēr ir bijuši arī finansiāli ierobežojumi. Man kādas pāris filmas ir bijušas tādas, kur ir... kur pietiek naudas.
Gints Grūbe: Kuras tad tās bija?
Ieva Romanova: Nu, "Viss kārtībā", kur nopirka baltas klavieres. Un "Svītas cilvēks". Kur es varēju aizbūvēt pusi lielā paviljona. Un... Nuja, bet arī... Tur bija tāds modīgs interjers paredzēts. Un atkal: nav materiāla. Un vajadzēja tur kaut kādas... nu, tādas spīdīgas virsmas, tādu vizuļojumu. Un, nu... Nu, ko tur ielikt? Varētu tādas metāla trubiņas uztaisīt, tādu, tādu... Kaut kādu detaļu no metāla trubiņām, bet nevar dabūt - nav. Un... Brīnišķīgais direktors Marks Cirelsons saka: "Nāciet, ejam!" Un, ko domājies, kur viņš aiziet? Uz partijas biroju. Es saku: "Ko es tur darīšu? Nē!" Viņš saka: "Nāciet, nāciet!" Un... uz partijas biroju viņš izsauc sagādes daļas priekšnieku. Nākamajā dienā man bija trubiņas. Izrādās, ka tās bija kaut kādas aizkaru stangas, nezinu, no kurienes. Bet smukas trubiņas. Viss kārtībā. Tā kā arī veids... Kā tu kaut ko panāci, kā tu kaut ko dabūji, nu, tātad... dažkārt ar asprātību.
"Akmeņainajā ceļā", man liekas, pērle ir galdniecība. Jo tā ir... tas ir tiešām paviljonā. Un arī ar, ar... Ar visiem tiem platajiem dēļiem, kas ir griestos, kas it kā ir žāvēšanai. Un visiem veciem… šiem te skrūvbeņķiem. Nu, es domāju, ka tā galdniecība ir laba.
Gints Grūbe: Tie bija īsti priekšmeti, ko jūs transportējāt? Vai tas viss tika kinostudijā uzbūvēts?
Ieva Romanova: Nu, dekorācijas ir dekorācijas, tas tika kinostudijā uzbūvēts.
Gints Grūbe: Visi skrūvbeņķi, viss?
Ieva Romanova: Nē, nu, skrūvbeņķus mēs kādu daļu nopirkām. Tā tomēr tāda vēsturiska perioda filma, un kaut kāda jau tur tā nauda bija. Toreiz mēs... Mēs arī izsludinājām avīzēs, ka mēs tātad meklējam... mantas. Un tad mēs braucām pa tiem dzīvokļiem skatīties, ko mums piedāvā. Un cilvēkiem vispār tie krājumi ir tādi fantastiski. Vienā mājā, piemēram, bija tāda vesela liela kartona kaste pilna ar Latvijas laika zīmuļiem, dzēšgumijām. Nu, tādām kantora precēm, jā? Kas principā… ir ārkārtīgi vērtīga… vērtīga lieta. Mēs tur kaut kādu... kaut ko mazliet no viņiem noandelējām. Gan krēslus, gan... Tur mēs daudz ko nopirkām. Frizieru... Frizētavas iekārtas, piemēram. Bija ārkārtīgi daudz dekorācijas un maz vietas tajā paviljonā. Un... Un ar lielu spiešanu tika nospiesta... Kaut kāda mazāka tā dekorācija iztaisīta. Bet man šausmīgi gribējās, lai tur vēl tāds atvērums ir. Tad kaut kādas tās dekorācijas tur nojaucās, un es sapratu, ka varu tikt pie tā sava... Pie tā sava papildinājuma. Es spēlēju ar... dekorāciju ceha priekšnieku šahu. Es lāgā nemāku spēlēt šahu. Bet es spēlēju ar viņu šahu, lai viņš mani apspēlē. Un tad aiz žēluma varbūt viņš man piekāpsies tajā dekorāciju lielumā. Es to stāstīju Ivaram Mailītim. Viņš saka: "Man bija pavisam citādāk. Es arī spēlēju šahu." Tāpēc, ka, nu, viņš no dizaina... ...nozares. Viņš saka: "Mani tur neviens neņēma galvā, neviens mani neklausījās. Tad es viņus visus apspēlēju šahā. Un tad ar mani sāka normāli runāt."
Tā kā... "Akmeņainajā ceļā", tur bija ārkārtīgi... Tur bija ļoti liels darbs. Vispār, skatoties to filmu, nevar saprast, kā to visu varēja izdarīt tajā laikā. Bet... Kārtojām skatlogus Vecrīgā. Es tur tā stāvu un kaut ko daru. Iet viena kundze garām un saka: "Vai, cik skaisti! Kā Latvijas laikā! Nu, kā Latvijas laikā." Nāk nākošā un saka: "Ak, šausmas, Latvijas laikā gan tā nebija! Latvijas laikā gan tā nebija!" Tā kā, nu... Katrs kaut ko citu atceras. Un, cik ir mūsu iespējas vispār... šos laikus atainot vai interpretēt, nu... Tas ir atkarīgs no tām... no tām iespējām un arī no asprātības. Kādā veidā tu to vari izdarīt. Tur, piemēram, bija lampu veikals. Un man bija asistente Baiba Pika. Kura izdomāja, ka tās... Visas tās lampas nograbējušas, apsūbējušas, aplauzītas... Un... Un viņa visas tās metāla lampas iedeva noniķelēt. Un izskatījās kā jaunas. Caur skatlogu - superīgi! Bija pilns veikals piekārts ar spožām lustrām. Tā kā... Nuja.
Bet tas ir arī, nu, dažkārt... Tev ir jāizdomā, kā kaut ko iztaisīt no pilnīgi nekā. Nu, dažkārt arī kaut kāds defekts pārvēršas par efektu. Mans stāstītais stāsts par "Dzīvīti". Kad bija Nogales pilī ideāli iekārtota bērnistaba. Un es biju aizmirsusi vienu lietu: to dēlīti uz tā... aiz durvju roktura. Jā? Kas ir atslēgām priekšā. Un tur bija tāds izgrauzts caurums. Tika uzkārts tāds klauniņš. Nu, tāds raustāmlellītis. Un... Tas raustāmlellītis nošūpojas, un mans caurums ir tātad... ...tuvplānā. Skatoties es šausmīgi pārdzīvoju. Nu, kā tā? Šito es nebiju izdarījusi... Un... Tagad, skatoties pēc daudziem gadiem, es saprotu, ka tas ir... Tas ir baigais efekts. Ka tur ir tas tēls, un tur ir visa tā sāls. Jo tas barons kļūst par to raustāmlellīti tur, tajā Ostrogožskas muižā. Un, un ka šajā... Nuja, šajā te neizdarībā rodas kaut kāds cits ļoti spēcīgs tēls. Tā kā nekad nevar zināt, kas ir labi un kas ir slikti.
Lai gan "Dzīvītē" ir tāds, nu, eklektisks dažādu laikmetu sajaukums. Jā? Un tas varbūt arī ir piedodams, ka ir kaut kāds... It kā Pēterburgā, pie "Pēterburgas Avīžu" ieejas, tur ir kaut kādas... Mūsdienu šiltes nav aiztaisītas ciet. Bet, tā kā tur brīžam brauc arī žiguļi un viss kaut kas, nu, tad... To mēs varētu uzskatīt par...
Gints Grūbe: Tur jau bija arī atmodas elementi.
Ievas Romanova: Nē, nu, tur viss kaut kas bija iekšā. Un tur bija... nu, šie te... Nu, tādi sarkastiskie elementi, kas tā laika darboņus atspoguļoja. Nezinu, vai to skatītājs nolasa vai ne. Bet tur ir dzenītis. Kuram ir tāda spalva ar tādu sarkanu galiņu. Un tad ir Rubiks, kurš stāv tribīnē un kaut ko runā. Tajā dedzināšanas ainā, sārta ainā. Tad, kad pasaka, tad nākamreiz cilvēks skatās: "Jā!" Jā, bet varbūt, ka... Tajā laikā, tūlīt, varbūt tas arī asociējās, jo viņi kaut kur bija, nu... Tie bija tādi aktuāli notikumi un aktuāli personāži. Uz kuriem reaģējām. Bet pēc tāda ilgāka laika, tur varbūt ir jāpasaka: "Tas ir tas." Jāuzliek titriņš virsū: "Šitas domāts Rubiks." Nu, paviljonā bija ērtāk strādāt. Un paviljonā bija arī ērtāk gaismot. Un, un... Un tad tu varēji izdomāt, kā tev vajag, jā? Jo, lai būtu kadrs... Nu, ieejot tādā dzīvoklī tev ir tas, kas tev tur ir. Bet tur tu vari atņemt sienu nost, tu vari... Tu vari visādi žilīties. Un... Jā, es atceros vienu sajūtu, kad es biju šausmīgi saaukstējusies un... Velkos uz to darbu... Nu, uz to darbu ir jāiet. Un... Un eju pa to gaiteni uz to paviljonu... Ieeju paviljonā un - viss kārtībā ar mani! Jā? Ka tas kaut kā... Nuja, tas kaut kā... Stimulēja. Un... Tur varēja, nu... Visādi gan jokoties, gan... gan... Gan būvēt tā, kā vajag.
Gints Grūbe: Kuras tu pati izceltu kā tādas filmas, kuras... Par kurām neviens nenoticētu, ka tās ir paviljonā uzbūvētas?
Ieva Romanova: Nu, piemēram, tā "Svītas cilvēka" dekorācija bija tāda, man liekas, ļoti laba. Tur, tajā dekorācijā tika ielikts tas, kas pēc tam filmā netika apspēlēts. Jo... Runa ir par tiekšanos pie varas. Un viss notiek tādā zinātniski pētnieciskā institūtā. Viss grozās ap direktora kabinetu. Un direktora kabinets... Direktora kabinetam speciāli tika uzbūvētas mēbeles, kas ir lielākas par parastajām. Lai tas varonis, kas tur tiecas uz to... kas tiecas uz to kabinetu, lai viņš apsēžas tai krēslā un izskatās pēc maziņa, pēc pundurīša. Jo tā ir viņa sajūta. Bet tas netika uzfilmēts.
Gints Grūbe: Jo?
Ieva Romanova: Diemžēl. Es nezinu! Nu... Nu, kaut kā...
Gints Grūbe: Sociālisma kritika? Es nezinu, kaut kā...
Ieva Romanova: Kas bija režisors?
Gints Grūbe: Andris Rozenbergs. Un Valdis Eglītis bija operators. Valdis Eglītis ir ārkārtīgi... Nu, radošs operators, varētu sacīt. Viņš visu kaut ko izdomā: kā viņš tur darīs un... Es domāju, vispār tā ir tāda... Laba filma un, un... ar interesantu vizuālo risinājumu. Nu, tas bija arī, tajā filmā bija tās trubiņas, ko es stāstīju. Jā, diemžēl... Diemžēl ne vienmēr tas, ko tu ieplāno, un, un, un... Ne vienmēr tas sanāk. Varbūt nelikās tas tik svarīgi. Nuja, bet tā filmēšana... Tā kā aktieri ir aizņemti teātrī, filmēšana notika pa naktīm. Un kā jauna diena, tā jauna dekorācija. Nu, un... Mani laida uz mājām gulēt, jo man bija mazs bērns mājās. Un... Nu... Nākamajā dienā pēc filmēšanas mēs atkal tātad... krāmējam jaunu dekorāciju. Kaut kādā ceturtajā vai piektajā dienā visi ir aplūzuši. Cik var? Jo tie cilvēki vieni un tie paši. Tie paši, kas dežurē uz laukuma, tie paši, kas sagatavo šos objektus un arī novāc tos objektus. Tā kā... Jo tagad, piemēram... ārvalstu filmās, jā? Ir atsevišķa brigāde, kas iekārto, atsevišķa brigāde, kas nojauc. Un... un atsevišķi cilvēki, kas tātad... virsvada to, varētu sacīt tā. Bet toreiz, jā, cilvēku deficīts bija tāds ļoti nopietns. Tā kā es paliku viena pati, tad arī pašai bija jākrāmē.
Gints Grūbe: Tu teici kādreiz, ka tavi mīļākie toņi filmās esot pelēkie?
Ieva Romanova: Jā. Tāpēc, ka... Nuja, kad es gāju pie krāsotājiem, un man prasīja, kādā krāsā vajag, es teicu: "Mans pirmais, mans otrais vai trešais." Bet, nu... arī šī sadarbība ar tiem cilvēkiem, kas tev palīdz. Kas palīdz to tavu domu realizēt. Nu, arī ir ārkārtīgi svarīga. Bija tāds krāsotāju brigadieris, viņu sauca par Višuku, Visvaldis Treijs. Un arī tā pašā "Svītas cilvēka" dekorācijā... Viņš ir nokrāsojis sienas, bez tam ar faktūru. Nu, tādu rupju faktūru. Un šausmīgi nelaimīgs. Viņš saka: "Ieviņ, nāc, paskaties. Ko es izdarīju? Tas ir ārprāts." Jo mans mīļākais tonis ir tāds, kā kuģa borts. Nu, tāds, tāds... Tāds patumši pelēks. "Tu paskaties, nožuva... Un, vai tāpēc, ka tā faktūra vai kas, bet par zilu ir." Es tā paskatos, bet labs tonis. Es saku: "Nekas, Višuk. Viss būs labi." Es tad izdomāju, ko es tur savukārt pamainīšu. "Būs labi. Neuztraucies." Nākamajā dienā es atnāku, viss ir apklāts ar papīriem... Viņš saka: "Bet, tu zini, man tomēr nepatika." Un viņš ņēma un visu pārkrāsoja. Lai būtu tā, kā es... esmu gribējusi. Tad bija arī dekoratoru, mākslinieku-dekoratoru darbnīca Kas, piemēram, zīmēja visādas reklāmas un burtus, un fonus gleznoja. Un tamlīdzīgi. Un tur man bija tāda laba skola, jo es... Arī, nu, tā piektā gada... filma pirmā. Un es iedomājos, ka viss tas būs tāds, nu, tāds, tāds... Kaut kāds reklāmas plakāts vajadzīgs. Bet es viņu shematiski uzzīmēju, apvilku ar flomāsteru. Jā? Tādu... Ar domu, ka viņi sapratīs un ka būs tā, kā vajag. Un viņi uzzīmēja lielu, bet tieši tādu, kā man bija. Ar melno kontūru... Bet arī neizskatījās slikti. Bet tas tikai iemācīja... Tā bija tātad mana stažora filma... Un tas iemācīja to, ka pasūtījumam jābūt precīzam. Jo viņi iztaisīs tieši tā, kā tu esi prasījis. Un tas ir fantastiski. Jo tagad ir iespējas visu kaut ko palielināt, visu kaut ko, izkopēt...
Gints Grūbe: Tu saprati savu varu.
Ieva Romanova: Es sapratu... Es sapratu savu... Es sapratu to džeku profesionalitāti. Es sapratu to džeku godīgumu un profesionalitāti. Bet toreiz visu to zīmēja ar roku. Nu, ja bija kaut kādi lielie foni vai arī gleznas, piemēram. Uztaisīja melnbaltu fotokopiju un tad izkrāsoja ar krāsām. Bet... Bet... Nu, tie bija tādi ārkārtīgi precīzi un godīgi profesionāļi. Tā es varētu teikt.
Gints Grūbe: Tu vēl biji kaut kur teikusi, ka tev ļoti patīk svītras, rūtis un raupjas faktūras... "Saulessvecē" tu esot taisījusi vienu istabu rūtainu, otru strīpainu?
Ieva Romanova: Jā, "Saulessvecē" bija strīpas un rūtis. Kā lai tās mājas atšķir, kuras ir daudzmaz visas vienādas. Lai gan, nē. Vieni dzīvoja dzīvoklī, otri dzīvoja līvānenē. Bet... Bet arī, es neatceros tagad, vai tas līdz galam tika izdarīts, ka ir kaut kāda... Nu, tur arī skicēs bija tā, ka kaut kādi priekšmeti savietojas un... Un veidojas kaut kādi citi tēli, jā? Piemēram... Žakete uz krēsla atzveltnes kopā ar puķpodu... Kad tie tā savietojas, izveidojas kaut kāds jauns monstrs. Bet arī scenārijā kaut kas tāds bija rakstīts. Vecmāmiņa nostājas un ko tur saka puikam, bet viņa ir tā nostājusies, ka aiz viņas ir brieža ragi. Un... Un tad šī doma tika tālāk attīstīta. Tai puisīša mammai bija rūtains... viss kas bija rūtains. Līdz pat tādam opārtam. Un bija tādi aizkari. Un viņai arī ķitelis tādā pašā... kleita bija tādā pašā tonī, lai... Opārts principā nojauc kaut kādas reālās lietas. Bet vai tas sanāca līdz galam? Bet ieplānots mums tas tā bija - lai paliek tikai galva. Jā? Jo tā kleita aiziet kopā ar to... Šobrīd nedrīkst tādas faktūras lietot tāpēc, ka digitālā... Digitālā aparatūra - tur sākas vārīšanās. "Aveņu vīnā" arī bija liela, liela dekorācija paviljonā. Tas mājas interjers.
Gints Grūbe: Jūs esot sakārtojuši to māju, es tā sapratu?
Ieva Romanova: Mēs viņu tai brīdī sakārtojām, jā. Jo māja gāja tā kā postā. Mēs tur rīkojām talkas un sakārtojām apkārtni. Un arī… arī to māju mazliet saķīlējām. Tur... dzīvoja viena kundze, kura arī par to māju stāvēja un krita. Un negribēja, lai tā paliek tukša. Jā, mēs to sakārtojām. Bet scenārijā bija... Citādāka, nu, tā fabula. Ka tas cilvēks, tas saimnieks netiek nosists. Bet viņš atjēdzas un seko līdzi tiem notikumiem, kas tur notiek. Bet viņš...
Gints Grūbe: Respektīvi, dzīvs mironis.
Ieva Romanova: Nu, dzīvs mironis, jā. Viņš tātad... Bet viņš ir netīrs. Viņš grib tikt līdz guļamistabai, lai uzvilktu citu kreklu. Jo viņam tur uzkrita tā sulas burka vai kas, ar ko viņu tur sita. Un viņš ir netīrs. Tāpēc nevienam negrib rādīties. Bet viņš pamazām vēro, kā tur risinās visa šī izmeklēšana, kas tur notiek. Un tāpēc bija dekorācija uzbūvēta uz tādām asīm, lai, pasperot burtiski vienu soli pa labi vai pa kreisi, tu ieraudzītu citu perspektīvu ar vairākām telpām. Un tas arī diemžēl pēc tam filmā neīstenojās, jo… Gudri cilvēki teica, ka viņš nevar piecelties, kad viņš ir beigts, tad viņam jābūt beigtam. Bet dekorācija... Tas tika izdomāts, kā to... kā to uzfilmēt.
Gints Grūbe: Bet Arvīds Krievs bija iecerējis, lai viņš...
Ieva Romanova: Arvīds Krievs bija iecerējis, ka viņš tomēr nav beigts. Jā. Bet viņam neizdevās šo te savu teoriju aizstāvēt. Viņš arī stāsta par šo visādus stāstus, kurš tur kuram... Kurš tur pastāvēja uz to, ka... ka beigtam jābūt beigtam. Es tik labi neatceros.
Gints Grūbe: Tu biji kaut kur teikusi, ka par "Aveņu vīnu" tu esot izsaukta uz māksliniecisko padomi? Tev esot pārmests dekoratīvisms.
Ieva Romanova: Nē, es nebiju... es nebiju izsaukta. Mēs tur vienkārši piedalījāmies tajā mākslas padomē un klausījāmies. Un viens kolēģis izteica man ārkārtīgi lielu komplimentu. Ka tik tātad... butaforiska un... virtuve, kāda tur, tajā mājā... Ka tas jau nu nav pieņemami. Un, ka tur dekorācija nāk ārā ārkārtīgi stiprā veidā. Bet tas man bija kompliments. Jo es biju nojaukusi kārtis. Tas bija interjers.
Gints Grūbe: Tas bija īsts, tā vide, kurā filmējāt.
Ieva Romanova: Nu, tā vide bija iekārtota, protams. Bet tas bija interjers, tā nebija dekorācija. Un tad, ja šīs lietas tiek sajauktas, es saprotu, ka tas ir kompliments, nevis pārmetums. Pirms "Billes" eju pa "Latgalīti" un meklēju... nu, tādu alumīnija bļodu. Nu, tādu bleķa bļodu, tādu riebīgu. Un atrodu. Un... Un laimīga turu to bļodu, par kaut kādu... …1,50 eiro nopirku. Un laimīga, pilnīgā svētlaimē. Jo ir riktīga. Tāda bišķi sabuktēta, nosūbējusi - forša! Bet eju tālāk vēl kaut ko meklēt. Un man tās pārdevējas, tās tantītes, kas tur sēž, saka: "Продаёте?" Es saku: "Nē! Es nopirku!" Viņas saka: "Kāpēc?" Es saku: "Man priekš kino vajag." "Ā, nu, labi, tad var." Tas netīrais, saplēstais, apbružātais, samīcītais… Nu, ir milzīgs darbs, lai tu kaut ko jaunu apbružātu, samīcītu. Bet, bet... no tā veidojas tēls. Tāpat ar kostīmiem.
Gints Grūbe: Tev ir tavi kino rekvizīti, kurus tu glabā?
Ieva Romanova: Nu, kā var aizmest prom? Es meklēju tagad, kam atdot. Nu, man, piemēram, no "Danča pa trim" ir... Ir vairākas šitās te... vācu munīcijas kastes. Un, un...
Gints Grūbe: Īstas?
Ieva Romanova: Ko?
Gints Grūbe: Īstās?
Ieva Romanova: Īstās, īstās, jā. Un... Nē, nu, viņās nav tā munīcija iekšā, bet, savukārt… Tur bija aina arīdzan ar tiem racējiem, meklētājiem. Tad man ir tās... Lielgabalu ložu tās... tās čaulas vai kā to… Nosaukt es tagad īsti nezinu, bet, nu, ir, jā... Ir kaskas ar caurumiem. Un viss kaut kas. Bet... Bet es iztaisīšu inventarizāciju, un atradīšu, kam to atdot. Gan jau noderēs.
Gints Grūbe: Bet tas, ka, piemēram, Rolands Kalniņš bija laikabiedrs tam periodam, par ko viņš taisa filmu… Tev bija vieglāk vai grūtāk kā māksliniecei?
Ieva Romanova: Tā grūti pateikt, bet viņš... viņš ir ārkārtīgi tolerants cilvēks un... Un viņš pieņem tavu domu. Un tagad, skatoties restaurēto kopiju, nu, tur ir tas ārkārtīgi lielais darba apjoms. Nu, kaut vai... Kaut vai frizētava 28. gadā un 38. gadā. Kas ir pilnīgi... Nu, tātad viens ir krīzes laiks, otrs ir uzplaukums. Bez tam tik ļoti īpatnēja kaut kāda vide... Mēs atradām vienu vecu frizieri, kuram bija saglabājušies visādi tie... Gan… ilgviļņu iekārtas, gan žāvētāji un viss kaut kas tāds. Un pēc tam... Kinostudijā mēs nopirkām visus tos aparātus. Un pēc tam kinostudijā ilgi vēl no tiem tika visādi moku rīki taisīti un kas tik ne. Bet... Nu, tas bija ārkārtīgi... ārkārtīgi grūts un smags darbs, bet... Bet Kalniņš... viņš ciena tavu darbu. Līdz ar to... Bet tad, ja bija kaut kas tāds, kas viņam grieza... grieza... Grieza sajūtās, jā? Tad viņš to pateica. Nebija tā, ka viņš neteica. Bet mēs jau arī ārkārtīgi centāmies. Nu...
Gints Grūbe: Kā jūs viens otru satikāt?
Ieva Romanova: Kā mēs satikāmies? Pie Matīsa tirgus. Es nācu no tirgus un es biju iztērējusi pēdējo latu. Man bija palikuši kaut kādi 30 santīmi. Nāca Jaunais gads... Nu, es biju nopirkusi ēdienu kādām pāris dienām... Bet es domāju: "Kas būs tālāk?" Darba nav. Un... Un kā būs tālāk? Kā būs... Rīt viss būs labi, bet kā būs parīt? Nāk pretim Steičs un saka: "Vai tu negribi strādāt?" Es saku: "Es gribu!" Nuja, bet pirms tam... Pirms tam bija kādi pasākumi, kuros es varbūt biju... Streiču... Bija kino simtgade, man liekas. Kur bija visa studija iekārtota un paviljoni bija iekārtoti. Un pirmo reizi notika balle paviljonā. Un tas viņu kaut kā bija... Vai kinostudijas jubileja bija pirms tam vai pēc tam, to es vairs neatceros. Bet kaut kā tas, nu… Tas viņu bija aizkustinājis, un tāpēc viņš mani esot uzrunājis.
Gints Grūbe: Bet tādā ziņā tev jau tādi tukšie gadi nav, jo tev katru gadu gandrīz iznāk pa vienai filmai.
Ieva Romanova: Nu... Tas bez tam bija laiks, kad kino vispār praktiski nenotika, jā... Bet... Bet, nuja, tā gadījās. Bet tobrīd arī bija... Maz vispār to mākslinieku, kas strādāja, jo vecie bija tā kā atgājuši malā. Vasīlijs Mass bija aizgājis strādāt uz "Lido". Jo tur bija tāds stabils darbs.
Gints Grūbe: Veidot tos interjerus, jā?
Ieva Romanova: Nuja. Un, un... Un citi bija pensijā. Un vispār tie, kas… Tie, kas tā aktīvi kaut ko darīja, bija maz. Ir cilvēki, kas mani sauc par kino mammu. Bet, cik tie tieši ir skolnieki... Nuja, savā ziņā ir skolnieki. Piemēram, es strādāju kopā ar Naura Stalaža brigādi. Mēs jau to bijām darījuši kādus… nu, gandrīz 20 gadus. Un viņš mani sauc par kino mammu. Bet viņš ir tātad dekorāciju būvētājs. Dažkārt viņš man skaitās asistents, dažkārt viņš ir brigadieris. Kā kuru reizi titros tiek ierakstīts. Bet... Nu, Evija Džonsone, piemēram, mani arī sauc par kino mammu. Jo mēs ar viņu... ...pavadījām vasaru "Baigā vasarā" kopā. Un viņai tā bija tāda pirmā filma, viņa skaitījās rekvizitore, es skaitījos asistente. Bet vai vēl kāds tieši tā... Neils varbūt savā ziņā, lai gan Neilam mamma ir māksliniece. Neils Matīss. Nu, viņam varbūt mamma ir vairāk skolotāja nekā es. Bija. Nu, šausmīgākais ir plastmasas logi un durvis. Es braucu mājās pa Brīvības ielu visā garumā, un tad mēģināju skaitīt, jā? Un kaut kādās trijās mājās... Nu, ieejas durvis vēl nekas. Ieejas durvis daudzās vietās ir vecās. Un daudzās vietās ārkārtīgi skaistas. Bet… Nu, tās veikalu un kaut kādu, nu, sabiedrisku telpu durvis... Tā kā tādas protēzes. Un citreiz mēdz būt kaut kāda tāda... Nu, arī tāds tā kā paviljoniņš vai kaut kas. Fantastisku faktūru, fantastisku tādu nobružājumu. Un pa vidu ir baltas plastmasas durvis. Nu, tas ir ārkārtīgi smagi. Un arī Vecrīga ir pilna ar šīm plastmasas durvīm. Par ko ir ārkārtīgi žēl. Nu, piemēram, Kuldīgā ir aizliegts likt plastmasas logus vecajās mājās. Paldies Dievam. Bet tur durvis tāpat ir saliktas. Un mēs, protams, esam izdomājuši, kā to nosegt, kā to nomānīt, bet... Bet, nu, tas ir... Tas ir milzīgs darbs - to izdarīt. Ir grūts tas kopējais radošais process varbūt. Arī šīs te katra cilvēka lielās aizņemtības pēc. Un man tāda sajūta, ka tas darbs vairs nav tik radošs, kāds tas bija savulaik, kad mēs to pasauli būvējām. Būvējām... ilgstoši un visi kopā.
Gints Grūbe: Respektīvi, cilvēkiem nav laika?
Ieva Romanova: Jā, nav laika, un tas viss ir kļuvis kaut kā racionālāk. Bez tam... Nu, tas ir darbs jauniem un ambicioziem. Un varbūt, ka es savas ambīcijas šai ziņā esmu… jau īstenojusi.
Gints Grūbe: Bet ar ambīcijām jau vien nepietiek, kā tu pati labi zini... Vēl vajag citas īpašības.
Ieva Romanova: Nu... Nuja... Nu, ir svarīgi arī, ka tu esi principā... ...godīgs, uzticams cilvēks. Ka tavam solījumam var ticēt. Tas ir visiem kino cilvēkiem ārkārtīgi svarīgi. Svarīga lieta. Jo...
Gints Grūbe: Kolektīva māksla.
Ieva Romanova: Nuja, tas... Tā ir kolektīva māksla, tas ir tā kā pulksteņa mehānisms. Kad viens zobratiņš tur kaut kā aiziet šķērsām… Tad viss var... pulkstenis var apstāties. Ja es vēl taisītu filmu, man gribētos tādā totāli nosacītā stilā taisīt. To varbūt man nav izdevies realizēt… savā dzīvē. Jo... Nu, tā tās filmas, lai būtu ticamas... Nu, tās tiek taisītas, lai būtu ticami. Un vēl, ko es ļoti gribētu: pasaku. Pasaku filmu. Tur tā vide var būt... Var būt patiešām nosacīta.