Dzintra Bijubena:

Nu, grima mākslinieks principā...  Grimētāji - tas ir apkalpojošais personāls. Jo kādreiz, sen atpakaļ, tikko es ienācu studijā man teica tā: "Viss. Mēs esam priekš aktieriem. Lai viņi varētu filmēties, lai viņiem būtu labs noskaņojums. Visas savas problēmas mēs atstājam ārpusē. Un mēs nodarbojamies tikai ar to... ar aktieriem."

Nu, grima mākslinieks sastrādājas ar režisoru, ar operatoru, ar filmas galveno mākslinieku. Ļoti daudz mēs sastrādājamies ar kostīmiem. Un tad, atkarībā no tā visa, izveido tādu... nu, teiksim, aktierim to tēlu. Un brīžam, redzi, viens grib to, režisoram vajag šo...

Aktieris tev tur: nē... It īpaši... sievietes, aktrises. Ne vienmēr gribas nesmukākām būt. Un tad ir jāatrod kompromiss, lai režisors būtu apmierināts, aktieris nenervozētu. Un tad var sākt strādāt. Tad jau viss pārējais... Izdomā tos grimus, sameklē viņus. Nu, ja kaut kas jāšuj, piemēram, parūkas, ūsas, bārdas. To visu sagatavo pirms filmēšanas. Vajadzētu būt pēc iespējas mierīgam, saproties. Nu, tā, lai... Nu, nav nekādi...

Sen atpakaļ man dzeltenā prese pēkšņi prasīja: "Jums tiešām nav bijuši nekādi konflikti ar aktieriem?". Es saku: "Ziniet, nevaru iepriecināt. Nav man bijuši konflikti."

Tāds tas grima mākslinieks tur staigā. Protams, ir palīgi. Jo viens jau tu... Nu, ir retas filmas, kas ir ar maz aktieriem, kad tu vari viens pats to izdarīt. Bet, ja ir vairāk cilvēku, protams, viens nevar. Un pēc iespējas žēlo tos aktierus, lai viņiem nav ļoti agri. Jo ir grūti viņiem tāpēc, ka ir brīžam ļoti agras filmēšanas. Un tad ir vēl vakarā teātris, un atkal no rīta agrās maiņas... Viņi jau gurst, protams.

Mēs jau esam neredzamās frontes kareivji, mums nav tur īpaši jāizskatās uz laukuma. Galvenais, lai aktieris labi izskatās, labi jūtas. Jo nevar taisīt tādas kaut kādas frizūras, kur viņi sāk knosīties.

Tad viņi sāk kasīties, viņiem kaut kas nepatīk. Tāpat kā ar apģērbu kostīmu māksliniekam. Ja tas apģērbs aktierim ir neērts... Tad viņš tā novēršas uz to, teiksim, uz frizūru un uz kostīmu. Tad viņam nav tāda brīvība strādāšanā. Šad tad... Redzi, mūsu aktierus mēs zinām. Bet mums bija... Šad tad brauc krievu aktieri un tā. Un - es nezinu viņus, viņi mani nezina. Abas puses nervozē. Tad... Kad paiet kādas pāris filmēšanas dienas, tas aktieris saprot, ka viņam visu laiku seko. Kad viņš pieskaras degunam, viņam aiznes īsto deguna salvetīti, jā? Tad viņš nomierinās. Tā kā mēs arī ļoti daudz labus vārdus esam dzirdējuši par sevi. Par grimētājiem. Ka mēs tomēr ļoti rūpējamies par aktieriem. Nu, tā es domāju. Es nezinu, kas vēl tāds milzīgs varētu būt. Vienkārši ir jāstrādā.

 

Zane Balčus <i>Kā jūs iemācījāties šo profesiju?</i>

Dzintra Bijubena:

Pie kājas. Es nonācu kinostudijā 1978. gadā. Pirms tam es jau biju kādu mirklīti pastrādājusi frizētavā. Vienkārši viss tas kaut kā sagadījās... Nu, kā dzīvē saka: vai nu tu ņem pretī, vai neņem. Un tad es nonācu kinostudijā. Un nonācu pie Rasmas Prandes. Viņu tautā sauca par Šarlu [citas] grima mākslinieces. Principā to grimu... Tagad mums ir ļoti daudz - tur ir tādi grima kursi, tur ir šādi. Tanī laikā jau nebija. Mums pat īpašu kosmētisko kabinetu nebija. Un tas bija viss jāmācās, visi tie grima pamati - stāvot blakus grima māksliniekam. Tad pēc kaut kāda laika tev ļāva kādam aktierim rokas nokrāsot. Tad pēc kāda laika jau... Nē, pie matiem mani laida klāt tāpēc, ka man bija pieredze ar matiem. Tad tev ļauj varbūt... nu, kādus masu skatus nokrāsot. Tas iet diezgan ilgi, kamēr tevi vispār pielaiž pie kaut kādiem aktieriem.

Tā... Nu, tāda pietāte pret aktieriem, jo tanī laikā jau bija... Man pirmajā filmā bija Uldis Dumpis, tad es vispār nezināju, kur sevi likt, jā? Saproties? Jo viņš jau bija dīva un tā... Un, un... Tagad jau mēs smejamies ar Uldi. Bet toreiz tas bija tā, ka arī tādas bailes no tiem aktieriem. Tagad jau ar gadiem ir redzēts, kā tie jaunie aktieri, piemēram, tāds Keišs un... Un visi viņi - Jaunais teātris... Kā viņi ir izauguši. Ka labi aktieri izauguši. Daži atkal, nu, tā kā... Bija perspektīvais aktieris Reinfelds, kas, nu, vienkārši laikam... sabruka. Bet bija ļoti labs aktieris. Kā nu kuram tas saliekas. Tā nu es tur esmu arī palikusi no tā 78. gada. Un tad... Pagāja kādi 10 gadi, tad... Oficiāli man darba grāmatiņā ir ierakstīts, ka es esmu tarificēta kā grima māksliniece. Un... Un tad jau sākās deviņdesmitie gadi, sākās jukas. Tad tā studija bruka. Un tad... Bet man kaut kā izdevās tomēr... Gadā - tanīs juku laikos -  kādu vienu filmu gadā tomēr izdevās nostrādāt. Nu, protams, mēs jau... Ar visu to, ka to studiju aiztaisīja, ļoti daudz cilvēkus atlaida. Principā visus. Tad mums vajadzēja meklēt kaut kādas tādas...vietiņas. Tad tur reklāmas, tad filmiņas. Vienu laiku es nostrādāju arī LNT televīzijā uz rītiem. Tad atkal kaut kā sāka ļoti... filmēt daudz. Nu, tā mēs tā... Un, un... Tādas lielākās filmas, nu... Nu, strādājam, strādnieki, teiksim, mēs esam. Un, un... Protams, brīžam... Mums jau tolaik bija tāda diezgan nopietna tā dresūra. Ne pa labi, ne pa kreisi! Un arī visus tos grima pamatus... Redzi... Tad arī kaut kādas... Mums katrs mākslinieks...

Šarls bija atkal ļoti... Bet viņa pati matus netaisīja. Viņai noteikti vajadzēja tādu, kas ar matiem tiek galā. Un Jānis Rība arī pats matus netaisīja. Tā tas tur bija. Un tad no Rasmas, teiksim, grima pamatus. Mums bija tāda Edīte Noriete. No viņas es, strādājot ar viņu kopā... Iemācījos rētas kaut kādas. Tad jau... Tagad liekas: kādi mums primitīvi līdzekļi bija! Kas mums tikai nebija jāizdomā pašām, kas un kā! Tagad ir visādas rētu pastas, silikoni... Vieglāk strādāt. Bet toreiz tas viss bija ar grima līmi, ar vatēm. Tad ar kaut kādām medicīniskām sistēmām, tad mēs tur kaut kādas visādas... Prezervatīvos lējām asinis, lai var pārcirst ar zobenu, pieņemsim. Un tagad tas viss ir rūpniecisks. Teiksim, priekš grima ir ļoti daudzas lietas. Bet toreiz tev bija tas fantāzijas lidojums, kad tu domāji, no kā ko var uztaisīt. Tik daudz iespēju... Redzi, mēs jau bijām tā kā...

No ārzemēm mēs neko nevarējām dabūt. Pamata grima līdzekļi nāca mums no "Mosfiļm". Un, kas nu bija, ar to bija jāstrādā. Un tad... Nu, tā mēs tur visādi izpildījāmies. Tad arī tā, teiksim, tā disciplīna. Rasma bija tāda, ka viņa... Nu, tā ne... It īpaši komandējumos ļoti bieži darīja tā, ka... Grimētavu, ja nebija daudz aktieru, uztaisīja turpat, kur grima mākslinieks gulēja - numurā. Tad es nedrīkstēju ne minūti nokavēt, ne minūti par ātru viņai pieklauvēt pie durvīm. Es stāvēju tā kā tāda sālsstandziņa un gaidīju, kad precīzi, precīzi... Un tad lēnā garā tu iemācies.

Tu paņem no katra mākslinieka, teiksim, to... Dažādas tās variācijas, teiksim, tur tie grimi un tā. Un tad atkal Rība Jānītis - tas mums arī tādus kā grima kursus... Principā nebija, kur. Bija tanī laikā grima... Nu, tāda grima skola bija Kijevā. Bet nebija jau laika. Tāpēc, ka bija daudz filmu. Un kādu gadu aizbraukt mācīties nebija iespējas. Tāpēc mēs mācījāmies, stāvot pie kājas grima māksliniekam. Brīžam bija tā, ka tu vairākus gadus pat atvaļinājumā netiki. Lai gan cehs, un obligāti jāizņem tas atvaļinājums. Un, ja nu bija kāda dīkstāve... Tad mūs sasēdināja... Mums bija kinostudijā Jāņa Rības lielā grimētava, liela telpa. Tad mūs visus sasēdināja un mēs šuvām ūsas, piemēram. Tā kā tā bija ražošana, mums bija plāns, bija četras ūsas dienā jāuzšuj. Sēdējām, šuvām. Nu, tāpēc laikam iemācās to. Bet tās dīkstāves bija ļoti retas. Līdz 90. gadam tiešām noslodze bija diezgan liela. Kaut kā nevaļojās milzīgi.

Man vēl trāpījās pašas beigas filmai "Teātris". Rasma strādāja pie "Teātra", un nāca tā jaunā filma, viņai miksējās tās filmēšanas. Protams, ir šīs stila filmas... Man principā tās patīk labāk nekā mūsdienu. Teikšu pilnīgi godīgi. Jo tad tev tur ir frizūras, jā? Tev tur ir jāiziet cauri, un... Tā, lai nebūtu samelots. Man ir bijušas pārsvarā tādas, nu, kaut kādi trīsdesmitie gadi.

 

Un tagad tas "Dvēseļu putenis", tas bija tas 14. gads. Tagad jau ir vieglāk. Tagad ir... kompjūters. Tu vari atrast visu ko. Bet agrāk jau mēs pat gājām uz muzejiem. Un fotografējām. Jo no muzeja materiālus ārā nedod. Meklējām tā laika bildes un visu to. Kostīmi un grims, un tad mēs... Un ar kostīmu mākslinieku tad tu izrunā visu. Tā, lai tas būtu tāds, nu, vesels.

Piemēram, sakašķējas kostīmu mākslinieks ar grima mākslinieku, tad var iznākt gauži. Katram tur sava tāda... Bet nav iznācis tā kaut kā. Un tad izveido vienotu tēlu. Tad vēl pieslēdzas, pieņemsim, filmas galvenais mākslinieks. Tad mēs tos toņus tā, lai tā viss vienmērīgi aiziet. Principā - tā. Režisors vienmēr ir pats galvenais. Un pārsvarā jau bija izveidojušās tādas, ka...

Tā komanda gāja no vienas grupas... no vienas filmas uz otru. Un tad sākas, teiksim... Ir arī tāda scenārija lasīšana, bet... Aptuveni, lai saprastu. Un tad ir... Parasti jau tādā scenārija lasīšanā piedalījās galvenais mākslinieks. Un tad... Tad sākās šīs aktieru proves, aktieru meklēšana. Tagad brīžam ir tā, ka to aktieri, kas būs, labākajā gadījumā iepriekšējā dienā ieraugi. Bet toreiz bija tā, ka kādus trīs mēnešus bija sagatavošanas periods. Vispirms fotoproves, pēc tam kinoproves. Tad bija arī mākslinieciskā padome, kas ne vienmēr pieņēma tos aktierus, ko gribēja režisors. Un tad atkal meklēja. Un tad beigās... Vajadzēja nodot mākslinieciskajai padomei provju materiālu... Tad apskatījās un tā... Tad arī pa to laiku tika viss filmēšanai sagatavots. Nu, tad filmēšana. Parasti arī kādus trīs mēnešus. Nebija tik ļoti saspiesti tie grafiki kā tagad. Jo mēs varējām strādāt kinostudijā uz vietas 8 stundas. Nu, un pusdienlaiks. Un ārā, teiksim, komandējumā, 10 stundas un pusdienlaiks. Tagad jau mēs urbjam pa 16 stundām - pa mierīgo.

Redzi, toreiz tā nauda bija, un filma tika filmēta vienā gabalā. Jo tagad jau ļoti bieži nofilmē vienu daļu... Tad pietrūkst naudiņas, filmēsim nākošgad. Nu, tā ir. Un tad brīžam iznāk tā, ka pēkšņi pēc gada mēs piefilmējam tuvplānus. Kad tie cilvēki jau ir pieauguši un ar citiem matiem, un tā. Jo tagad... Agrāk jau bija ierakstīts līgumā, ka aktieris ar savu izskatu līdz filmas pirmizrādei neko darīt nevar. Mums ļoti bieži tagad iznāk tā, ka aktrise aiziet matus nogriež vai nokrāso, piemēram. Tad grimētājam jātiek galā ar to. Nu, tu strādā, strādā. Un pēkšņi... Brenčs sāks taisīt "Zītaru dzimtu", un viss kas...Un nezinu, kāpēc viņam ienāca galvā... Nu, to laikam režisore... Jo vajadzēja nostrādāt 3 filmas, lielās filmas, lai tevi varētu tarificēt.

Bet tā kā televīzijas filmām bija tā, ka divas sērijas ir viena filma... Un Brenčam - es nezinu, kāpēc -viņam ienāca prātā, ka tā kā varētu...iesaistīt mani tajā "Zītaru dzimtā". Nu, tas bija... Teikšu atklāti, izaicinājums milzīgs. Nu, lai gan es jau biju nostrādājusi jau savus astoņus gadus. It kā, nu... tad kaut ko jau zina. Bet tur arī ļoti daudzi gadi gāja cauri. No tā Pirmā pasaules kara un Sibīrija, un viss... Nu, bija ļoti bailīgi. Bet tā kā man bija meitenes grimētājas, kas tādas vecākas par mani un stabilākas... Nu, kas arī palīdz, jā? Un tā. Un no Brenča bija bail šausmīgi. Jo viņam šad tad patika paklaigāt. Un tad tu tāds sabijies esi no viņa. Un Gvido Skulte mums bija operators. Un arī... Tā kā Gvido vienmēr teica: "Grimētājam ir jādraudzējas ar operatoru." Un tā tas arī ir. Jo operators var to tavu darbu izcelt, jā? Un arī uztaisīt tā, ka nav tā darba vispār.

Mums arī "Zītaros" bija tā, ka... Puga mums tāds dzeju rakstītājs un lasītājs... Mēs filmējām tur, pie tiem vagoniem, tiem bēgļu vagoniem, kur viņš tur... Un nāk man aktiera asistente, bet tā kaut kā jocīgi ar sānu nāk kaut kā. Es saku: "Līga, kas ir?" Viņa saka: "Tu zini... Puga teātrī ir nokritis no stalažām." Es saku: "Kas ir?" "Nu, viņam tā kā zila acs." Es saku: "Nu, paldies!" Liriskais mīlas skats, viņš lasīs dzeju... Gāju pie Gvido, es saku: "Gvido, saproti..." Nu, labi, ka viņam bija bišķiņ pārsists, un nebija aizpampis viss tas. Bet tanī laikā to aizzīmēt bija ļoti grūti. Un zilumus vispār ļoti grūti aizzīmēt. Tagad ir dažādi līdzekļi, arī tetovējumus, ar ko var aizkrāsot. Mēs sēdējām, zīmējām... Gvids izdomāja, ka viņš vispār no otras puses varēs pafilmēt. Un es jau filmā redzu, bet skatītāji, paldies Dievam, neredz. Nu, operators... labs draugs. Viņš izglābj to grimētāju un, teiksim... palīdz strādāt. Jo... Tas zilums bija tik šausmīgs, ka es domāju: "To taču nevar, nē..."

Bet filmēšanu atlikt nevar. Tur iesaistīti vagoni un miljons cilvēku. Nu, ir jāfilmē. Tā tas ir. Nē, nu, ir bijis tā, ka atliek filmēšanas. Bet tādas milzīgas filmēšanas ļoti grūti atlikt, jo tur iesaistīti ļoti daudzi cilvēki. Jo tas viss notika bez mobilajiem telefoniem, bez kaut kādiem… Nu, armijas rācijas varbūt bija. Kaut kā notika! Jo tagad jau es arī esmu tik ļoti apradusi... Es domāju: "Kā mēs toreiz?" Bēgļi iet, vagoni brauc, viss tas notiek... Liekas tā pilnīgi nereāli. Bet notika, jā.

 

Zane Balčus:

<i>Jums bija liela komanda? Daudz asistentu? Tieši pie šīs filmas.</i>

 

Dzintra Bijubena:

Nu, man bija divas meitenes: Maija ar Liliju. Kaut kā tikām galā. Man liekas, ka vairāk arī nemaz nebija. Jo - bēgļi ir bēgļi. Un pamats jau mums bija tā Zītaru saime. Cik viņi, seši, astoņi - tas jau nav tik daudz. Tad, ja bija kaut kādas lielākas <i>masovkas</i>, tad parasti piesauca vēl cilvēkus. Grimētājas, kas bija brīvas, varēja nākt palīgā. Bet pamatā mēs bijām trīs. Nu, pie filmas, tur jau arī visa kā bija daudz. Protams, tas, ka tev ir jāsēž turpat, teiksim, purvā, blakus aktierim... Nu, tas tā ir. Jo... Tu nevari aiziet no viņa nost. Ja viņš tur pa to purvu peras, tad tev tur ir jāperas līdzi. Un tad it kā... Nu, tās visas bēgļu ainas, tās bija lielas. Un tad vēl... Tur ar zirgiem atkal tur... Brīžam ūsas lec pa gaisu. Tu tam zirgam nezini, no kuras puses pieiet klāt. Un tad skaists, nu, tādā ziņā... Ne tik daudz filmēšanas ziņā, bet vispār mēs bijām Kalnu Altajā. It kā Sibīriju filmējām. Un tur tas sadzīviskais moments. Mēs ar kaut kādiem helikopteriem braucām. Un viņi tādi graboši drausmīgi, ka jau paliek bailīgi. Kad helikoptera vadītājs... Viņam negribas divas reizes lidot mums uz kalniem pakaļ, viņš visu sakrauj, un tas helikopters nevar pacelties. Tur tāda nogāzīte un aiza pēc tam. Viņš saka: "Nu, viņš mēģinās tagad te pa turieni, tad varbūt aizies." Tas bija tā, ka tādi bāli cilvēki sēž, viens uz otru skatās, neko nesaka. Es jau gandrīz metu krustus. Es domāju: "Nu, brīnišķīgi!" Bet viņam tiešām izdevās, saproti? Viņi tur ir tā pieraduši. Laikam viņi tā dzīvo. Viņi ieskrienas te, tā pa to nogāzīti, un tur... Un tad viņš kaut kā aiziet.

Cilinskis mums filmējās. Cilinskim tik ļoti nepatīk bārdas un ūsas. Tik šausmīgi. Un viņš bēg no manis. Visi smejas, ka mazais Kriksis skraida Gunāram pakaļ. Es saku: "Gunār, lūdzu, uzlīmējam to bārdu. Lūdzu." Viņš saka: "Nē, nē, nē, nē, nē." "Nē." Es saku: "Nu, bet tūlīt filmēsim, nebūs tā bārda pielīmēta." Un tad tu tā mēģini... Viņam nepatīk. Tāda sīcoša muša viņam apkārt skraida un lūdzas visu laiku. Nu, protams, viņš ļauj uzlīmēt. Vajag priekš lomas. Bet nu... Šad tad ar humoru, šad tad tā... Kaut kā pielabināt viņus vajag tos aktierus, lai viņi var strādāt. Tas bija garš periods.

 Un arī tās Ziemassvētku kaujas it kā tur bija iekšā. Gaidījām divus gadus sniegu. Pirmā gadā... Kaut kā neuzsniga tas sniegs. Un pirotehniķi saka, ka nevar filmēt tāpēc, ka... Ziemassvētku kaujās bija ļoti dziļš sniegs. Un viņš nevar likt tos spridzekļus tāpēc, ka nāks tikai melna zeme. Toreiz jau nebija tā iespēja sapūst sniegu. Un tad nākošā gadā mēs tā drusku dabūjām to sniegu. Un tanī pirmajā gadā... Gaidām, gaidām, nav tā sniega, nav... Nu, mēģinās. Nu, un tā, saproties. Tur tie tā kā ievainotie... Tās "Mosfiļm" asinis dārgas, un tagad... Paņem un atved, ko uz zemes liet - no gaļas kombināta atved asinis. Un tagad... Ja viņas uzreiz izlieto, viss ir kārtībā. Bet viņas man dienu stāv grimētavā... Otru dienu... Beigās grimētavā ir tikai maitas smaka. Un es saku: "Nē, es leju viņas ārā. Mēģināšu no kaut kā uztaisīt." Ko zemē liet, ne uz cilvēkiem. Toreiz jau bija tā, ka grimētāji arī tādas lietas darīja. Tad gāja un lēja aiz kaut kādiem krūmiem studijā tās šausmas ārā. Es teicu: "Mūžā vairs ne no kāda gaļas kombināta neko neņemšu." Drausmīgi! Brīžam jau ir tā, ka, cik... Vai!

Man tādas sievas bija, kad mēs "Agro rūsu" filmējām, balles skatus... Viņas saka: "Kāds jums skaists darbs! Brīnišķīgs, tīrs un skaists." Es domāju: "Nuja!" Tad, kad mēs tur, zini, pa tām smiltīm rokamies un dubļiem... Bet, nu, kaut kā izturam. Laikam tie, kas šo variantu neiztur, viņi jau nepaliek pie kino. Ir tas, ka jāmāk strādāt arī ceļmalā. Vai kaut kādā purva malā. Ne tikai grimētavā pie galda. Brīžam tā ir, ka, nu... Bet nu - izturīgi. Un jaunā paaudze arī tagad aug, izturīgas meitenes.

It īpaši... "Dvēseļu putenī" mums bija... Nu, tur jau arī bija ziemas filmēšanas un... Gribas tiem cilvēkiem palīdzēt tāpēc, ka... Ne tikai tur bija tie, teiksim, mulāžas, jā? Bet dzīvie cilvēki gulēja zemē. Sniegā. Nu, it kā līķi. Skraidām un liekam viņiem tos apsarmojumus un visu ko. Un rokas vairs beigās nekustas, saproties... Tagad jau labi, ir tie sildošie spilventiņi, drusciņ vēl rokas... Jo rokas paliek tādā krampī, ka vienkārši nekustas 18 grādos. Tad aiziet, apsilda rokas, un skrien atkal, atpakaļ. Un meiteņi turējās gods godam. Un, un... Nu, tādas visādas lietas notiek.

 

Nu, jā... "Zirneklis" jau bija deviņdesmito gadu sākumā. Kad... Nebija to materiālu. To lielo milzu zirnekli pasūtīja, man liekas, no Maskavas vai Ļeņingradas. Baidos samelot. Bet visādus tādus sīkumiņus, tos mums vajadzēja izdomāt pašām. Mēs ar kostīmu mākslinieces asistenti... Mēs bijām Sāremā komandējumā, vajadzēja uztaisīt… Viņai tāds kostīms, ka tur tas mācītājs - viņš no vienas puses ir kā cilvēks. Viņš griežas, un viņš ir jau kā zirneklis, jā? Mēs ar Ilzīti sēžam abas divas. Aizejam uz jūras malu, salasām kaut kādus akmentiņus un žagariņus... Kaut kādus visādus, ko varētu tā salīmēt un sataisīt briesmīgāk. Abas divas sēžam, un pārējie no komandas, tie Sāremā atpūšas vakarā. Atnāk priecīgi... Nu, zini, tā, ka... Mēs dusmīgas abas divas: nekur netiekam, jāstrādā. Un taisni tādas tehniskās lietiņas. Bija jādomā, no kā to var uztaisīt. Tagad būtu daudz vieglāk. Tagad ir visādi... silikons, no kura var atliet maskas un uztaisīt tā. Bet nu, kaut kas jau izdevās. Brīžam jau izskatās tā, ka tas tā, tāda vairāk butaforija. Bet nu... Kas mums bija, ar to mēs strādājām, jā. Un tā bija tāda pirmā tā kā drusku šausmenīte, tāda, jā... Visādi tādi, nu... Tā, ka tagad teiktu, ka bija ārprātīgi grūti, nebija, kaut ko jau izdarīja. Kaut ko... režisors it kā pieņēma, tad jau labi. Operators arī nekliedza, tad pavisam labi. Nu, tā... Nu, jā, man bija...

Pastrādāju arī... Taisni LNT televīzijas rītos. Un tad es... Kā lai saka? Kino tev vajag tā grimēt, lai neredz. It īpaši, ja ir kaut kādas lauku filmas. Un es tanī televīzijā sākumā... Nu, arī tā kā no kino atnākusi. Tagad man saka: "Klausies, tev tie raidījumu vadītāji galīgi plakani. Kas tev ir?" Es saku: "Es tak nezinu!". Beigās man tā kolēģīte no LNT, viņa saka: "Tu krāso viņus riktīgi. Kā baletā uz skatuves." Es saku: "Ārprāts, pēc kā viņi izskatīsies?". Saproti, televīzijā gaismas tā saliek, ka viņi pat ēnu nemet. Loģiski, viņi ir plakani, un viss noēdas nost. Nu, tad jau piešāvos, protams. Un tad kaut kad man prasīja: "Kas tev vairāk patīk, televīzija vai...". Es saku: "Nu, protams, kino." Es saku: "Loģiski." "Nuja, nuja, vai tad mēs tik slikti?". Nevis slikti, bet, teiksim... Televīzijā... Nu, raidījumu televīzijā... Tas, ka tu visu zini. Tu zini, kādi tev būs raidījumu vadītāji, kādi raidījumi. Principā ir viens un tas pats. Kino, tas jau ir... tādā procesā visu laiku.

It īpaši ar Streiču strādājot, tur jau vispār neko nevar saprast. Viņš pēkšņi kaut ko ierauga: "Man vajag šito." Un mēs tekalējam, darām, ko režisoram vajag. Vai ne? Un tur ir tā specifika. Televīzijas filmas man kaut kā nav daudzas bijušas. Nu, "Likteņa līdumnieki". Bet tur Virdžīnija jau aptuveni... Gāja vairāk tā kā uz filmu. Tas nebija tāds, galīgi tāds televīzijas seriāls. Tur jau mums tā... Tas bija līdzīgs darbs kā pie kino. Tā kā man daudzi tādi seriāli īpaši nav bijuši. Nu, tādi televīzijas taisni. Tikai tas darbiņš televīzijā pie rīta raidījumiem. Nu, tāda tā specifika. Ka tu televīzijā vari... Nu, stiprāk krāsot visus. Taisīt smukākus. Kino tev ir gan smukāki, gan nesmukāki, visādi.

 

Nu, protams, režisori ir atšķirīgi. Un arī, kad... Teiksim, tu iesāc strādāt... Ar Brenču man ir iznācis daudz strādāt. Protams, pirmajā filmā... viņš... Kamēr... kamēr viņš ir pārliecināts, tad ir miers. Tāpat kā Žeņa Paškēvičs. Viņš sākumā tur visādi... Mēs taisījām viņam to... "Aisbergu", to filmu. Un tad viņš no vienas puses tev skatās, un no otras puses. Tā viņam vajag, un šitā viņam vajag... Un tad, kad režisors jau sāk tev uzticēties, viņš jau... Un arī grimētājs un kostīmnieks jau zina, ko viņam vajag. Jau uz priekšu, jā? Tad tu... Pie Brenča es jau zināju, kas viņam vairāk patīk. Vai vaļēji mati, vai ciet mati. Kaut kā strādājot kopā, tu aptuveni saproti. Ko viņam varētu ienākt galvā gribēt. Sākums vienmēr ir tāds, ka tā kaut kā novērtē to tavu darbu. Ja jau nebūtu labi, tad jau neņemtu vairs strādāt. Bet, tā kā ir iznācis strādāt, tad jau laikam tas tā... Nu, katram ir savs stiliņš, teiksim. Un tad tev ir jāmēģina tanī stilā ieiet, lai... Galvenais, lai aktieriem nav diskomforts un režisoram.

 Un tie kostīmnieki un grimētāji ir pa vidu tam. Protams, interesanti. Katram ir savas iedomas, katram to... Protams. Mēs brīžam smejamies ar kostīmu mākslinieci Sandru Silu, ka mēs pašas viņus esam izlaidušas. Ka kaut ko paprasa: uztaisi! Jā? Brīžam prasa visu ko. Mums bija Streičam tāda... Nu, tas "Rūdolfa mantojums", un kaut kāda, vai nu paziņa viņam vai kas... Milzu sieva! Un tas - kurš gads, jā? Tagad saģērbiet viņu. Viņam viņu vajag kadrā. Viņai kaut kādi īsi mati. Nav! Sandra saka: "Man nav tādu drēbju tik lielu, ko viņai uzvilkt." Es saku: "Man arī parūku nav tādu." Aizgājām, apgriezām parūku uz otru pusi, kaut ko sataisījām. Sandra atkal dabūja kaut kādu apmetnīti. "Jā, labi, labi, labi." Viss. Nu, ne no kā brīžam, jā? Tev... Tev ir jāmēģina iziet no tās situācijas, lai nedabūtu pa muguru no tā režisora. Nu, tā.

 

Vienkāršāk ir... Nu, tie trīsdesmitie gadi, tie bija vienkāršāki. Tur, teiksim, tu pārzini tās frizūras, jā? Un, un... Puišiem apgriež matus. Viņi ļaujas. Un... "Namejs" bija sarežģītāks. "Namejam" bija arī mazāk sagatavošanas. Tur bija ļoti daudz matu darbu. Un sataisīt tā, lai viņi var paskriet, lai tas nebirst nost... Un tur tak bija asiņu jūra mums. Galvenais, lai nenokrīt. Iznāca man ar Egonu Dombrovski... Viņam tanī bildītē... Un viņš arī... Es viņu ieraudzīju iepriekšējā dienā. Un bildītē viņam tādi pagari mati. Es domāju: "Cik labi. Pieliksim vēl viņam matus." Viņš tur karalis. "Piemeklēs kādu bārdiņu un tā. Būs jau labi!" Tāds miers. Tagad mēs pirmo dienu filmējam. Un viņš atbrauc mērīt kostīmu. Un es skatos: "Sveika, Gauja!" Viņš ir nogriezis šitik garus matus. Un, un... Teikšu atklāti: paliek nelabi. Jo, saproti, es zinu, ka man nav, ko viņam galvā likt. Ir kaut kādas dažas parūkas, kuras es uzlieku, un es jūtu, ka... Neiet viņam, viņš izskatās vienkārši stulbi, teikšu atklāti. Un Egons arī tā: "Ai, nu, Kriksi, tu tak zini, tu tak kaut ko uztaisīsi." Ir filmēšana. Un tu atbrauc uz to bāzi vakarā. Un ir tāda situācija, ka ir pilnīgi tukša galva. Viss. Galva ir tāda bumba, kurā nav nekā. Tev nav pat ne mazākās domiņas, ko varētu viņam uzlikt galvā. Tā kā es vienmēr smejos: "Ja kas, lai sašauj man kājas." Aij! Un es meitenēm saku... Mēs bijām daudzas, mēs meklējām kaut ko, nu... Es domāju: "Nu, ko? Nezinu, ko darīt ar viņu." Es saku: "Es eju gulēt." Man nav domu galvā nekādu, es neko nevaru izdomāt. Paldies Dievam, ka Egons nākamā dienā, viņam... Bija ap vieniem, diviem jāfilmējas. Piecēlos kādos sešos, gāju uz bāzi. Tā mierīgi, kad nav neviens apkārt. Un tad atradu vienu kaut kādu parūciņu. Tad kaut kādus matus atradu, šuvu kopā kaut ko tur. Kaut kādu tur tādu bārdu un ko tur. Un tad tā beigās saliku visu uz tās parūku galvas. Es domāju tā: "Ja šito mēs uzliekam, un šitas neaiziet, nu, tad nav." Bet Egons atbrauca... Mēs sākām visu to likt viņam virsū un tā. Un es skatos, ka varbūt kaut kā... Un beigās tā kā kaut kā sanāca. Viņš kaut kā tā... Ir ļoti no svara, vai aktieris pats paņem pretī. Jo, ja aktierim kaut kas nepatīk, tad... Nu, arī tad tās parūkas un ūsas, un kaut kas - viņas neaiziet. Un viņas kaut kā tā... Tā kā es vienmēr saku: "Tai parūkai jāpieaug." Nu, tā, lai tā tiešām būtu. Un tā kaut kā mēs... Izdevās kaut ko savākt. Bet tad... Tad, kad viņi lēca tanī dīķī... Tad es sēdēju grimētavā un raudāju. Tiešām. Jo es zināju, ja... Jo viņam nav, pie kā piespraust. Un viņi metās ar galvām tanī dīķī... Es domāju: "Ja viņa nonāk nost..." Man vienreiz ir slīkusi parūka, mani izglāba ūdenslīdēji. Un labi, ka Elīna uzķēra to parūku. Jo, ja tas bars, kas skrien tur iekšā, būtu iebradājuši viņu tanīs dūņās... Kostīmu meitenēm vienu kreklu iebradāja, viņas neatrada. Ar grābekļiem pēc tam grābām... Grauba skrien priecīgs: "Re, cik labi iznāca! Es saku... "Nē, nē, tagad mani neaiztieciet, es tagad, saproties..." Nu, bet tā ir. Ja to, kas tev tik sūri ir nācis, vēl iebradātu... Nu, tad vairs nav, ko filmēt. Viss.

Ir šad tad taisni tādi gadījumi, kad tev... ...nav iespējas otru eksemplāru uztaisīt, un tu trīci par to vienīgo eksemplāru tā, ka... Zinot to, ka jaunu parūku pa nakti nevar uztaisīt. Nu, tādas situācijas ir, kad ir arī jāraud. Ir. Bet, nu, noraudās un tad jau atkal labi ir. Redzi, agrāk bija tā, ka mums bija gan kostīmu noliktava, rekvizītu noliktava, gan arī, ja uz filmu bija sataisītas parūkas, tad tās arī glabājās tur. Atsevišķa tāda parūku noliktava bija. Tad varēja aiziet tur un paņemt. Un materiāli mums visi nāca no Maskavas. Teiksim, visi tie grima tonīši. Jo tad grimētājam nevajadzēja pašam sapūlēties. Viņam vajadzēja sarakstīt sarakstus, ko viņam vajag priekš tās filmas. Bija speciālie sagādnieki... Nu, labi, aizgāja, izmeklēja parūkas. To pats gāja skatīties, protams. Tagad tas viss ir jāsagādā pašam. Tiek izdalīta filmas grima nauda, kostīmu nauda.

Un... Parūkas... nu, ir, jā. Ir tādas iekrātās parūkas, ir mati. Bet šad tad ir tā, ka tev ir jāsāk taisīt no jauna. Protams, teiksim, ūsas tu nevari daudzas reizes līmēt. Tev tās ir jāšuj no jauna. Un aktierim - ja filmā viņam ir ūsas... Tā kā Romikam, piemēram. Nu, vismaz piecas vajag. Vienādas. Un, teiksim, parūku, ja tu taisi, tad to taisa speciāli uz aktieri. Nu, tā. Masu skatiem var izmantot. Tad mēs... Piemēram, Beātei ir diezgan laba parūku kolekcija. Tad mēs tā - viena no otras. Vienai tāda čupiņa mājās, otrai. Tad viena no otras: "Vai tev nav tāda melna parūciņa?". Bet galvenajiem aktieriem tomēr taisa no jauna. Jo tas ir speciāli uz aktieri. Tad šujam no jauna. Un arī jaunās meitenes mācās šūt. Jo tas ir jāmāk. Man ir bijis tā, ka man saka: "Priekš kam jāšuj, mēs varam pasūtīt." Var. Var pasūtīt. Bet, ja gadās tā, ka pēkšņi tev kaut kas pazūd... Man ir bijis tā, ka kāda ūsu bundža pazūd pilnīgi mistiski - nezinu, kur. Tad tu pa nakti vari sēdēt un uztaisīt. Bet, ja tev nav šīs prasmes... Tad, lai pasūtītu jaunas ūsas, vismaz nedēļa paiet, kamēr pasūta. Neviens tev neapstādinās filmēšanu. Tev ir jābūt aktierim tādam, kāds viņš ir iefilmēts, nākamā dienā. Viss. Tāpēc mācās. Šuj un taisa. Ļoti labi, ka... Beātei tagad ir tā Graubas filma lielā - ka meitenēm ir iespēja mācīties.

Jo tagad, redzi... Kad mēs bijām visas kopā kinostudijā, tad mēs sēdējām cehā, šuvām. Mācījāmies parūkas taisīt, visu to. Tam bija laiks. Un arī pie filmas varēja paņemt tādu, kā es smējos par sevi sākumā... Kad viens ir gudrais grimētājs, un viens - dumais, kas mācās. Tagad jau nav šīs iespējas. Tev ir jāņem tie grimētāji, par ko tu zini precīzi, ko viņš var izdarīt. Tev nav iespēja paņemt tādu pilnīgi... Nu, ja filmai ir daudz naudas, tad var paņemt cilvēku, kas tev sākumā tur grima somu un dod otiņas, un lēnām mācās klāt. Bet principā... Mēs jau arī tā runājām, ka nav mums... Man te nāca meitenes mācīties taisīt ondulācijas, jo... Bet tagad tas slimības periods visu nobrucināja... Nāca mācīties taisīt tā saucamās ondulācijas. Tie ir trīsdesmitie, četrdesmitie, vēl kaut kādi gadi. Lai varētu kaut ko darīt uz laukuma. Jo ir... Jāiemācās arī ātri strādāt. Jo... Protams, tas cilvēks varbūt uztaisīs to frizūru divu stundu laikā. Bet ir jāmāk uztaisīt frizūru 20 minūšu laikā. Jo... brīžam ir ļoti daudz masu skatu. Tev nav laika taisīt mākslu divas stundas. Tev ir jātaisa, tev ir jāražo. Vienkārši jāražo ātri un ātri, un ātri. Un tāpēc ir jāzina vismaz pamati. Ir tas variants. Tāpat kā braucām palīgā... Tas "Sisi" tagad bija, tas lielais projekts. Un tur jau arī, tur ir šausmīgi daudz tās sievas. Un tad sasauc vairākus meistarus. Jaunās meitenes atkal nāk, tin lokas, piemēram. Tā ir ražotne. Viens, teiksim, māk uztīt ruļļus, tas tin ruļļus. Viens māk lūpas krāsot... Tādu konveijeru mēs sataisām. Tas iet ātrāk. Un, ja cilvēks godīgi pasaka, ka viņš nemāk taisīt stila frizūras... Tad viņu noliek pie tā, ka viņš, piemēram, liek toņus visiem. Un tad tas konveijers diezgan ražīgi strādā. Tad pie viena meitenes arī mācās. Kaut ko jau iemācās. Un tā paaudze būs spēcīga mums. Jau ir! Tagad es jau no viņiem mācos daudz ko.

 Šīs jaunās tehnoloģijas. Nu, tādas visādas. Viņas jau māk no kaut kurienes visādus tādus labumiņus pasūtīt priekš darba. Tur tādus visādus, tādus... Ūsu tādus... līmes sausināmos. Kaut kādus tādus, jā? Un tad es no viņiem pārņemu arī pieredzi tagad. Jo man jau arī jāmācās. Tās pārliecības, ka tu visu zini, tās nav! Jo... Zini, brīžam saka: "Nu, ko tad tu nervozē?" Es saku: "Man pirms katras filmas liekas, ka es nemāku toni uzlikt." Man ir tāda sajūta. Viss! Tā kā... Un tad brīžam nokonsultējamies savā starpā, kā vieglāk izdarīt, kā ko. Tāpēc, ka grimētāji tādi diezgan vienoti. Viens otram arī izpalīdz, un viss tā. Jo citādāk jau nevar. Jo viens vairāk to pārvalda labāk, viens kaut ko citu. Un tad kopā kaut kā... Tad sazvanās un izrunā, kā to labāk varētu, kur varētu pasūtīt un tā. Lai tas darba rezultāts beigās ir. Nu, tā arī bija tāda matu filma

. Nu, tur jau mani mīļie Jaunā teātra aktieri. Tie ir tiešām... Andris Keišs, saproties. Tad mēs ejam, un es saku: "Andriņ, es izdomāju, šitāds tu varētu būt." Un viņš atkal tā... Un tad mēs tā atradām to kopējo tēlu. Jā, ka viņš ir ar mieru uz tām lielām baķenēm. Es saku: "Tu tāds pastulbāks izskaties." Un arī Znotiņam... Un Vilis Daudziņš vispār... Mīlu viņu vienkārši. Pēc scenārija izdomāja, ka viņam vajag tādas lielās baķenes un tādas ūsas. Es saku: "Vili, es tev šūšu ūsas." Viņš saka: "Nē." Es saku: "Kas ir?" Viņš saka: "Es pats mēģināšu paaudzēt." Tāpēc, ka viņam, redzi, tā loma... Tāda, viņš tāds histērisks tur ir. Viņš saka: "Tu zini, es sākšu kliegt, bļaut, man aizies viss pa gaisu. Es labāk pats." Nu, un tad bija tā. Kad mēs iesākām, viņam jau bija tādas. Tad mēs zīmējām klāt sākumā, kamēr viņam vēl auga tās baķenes un ūsas. Un, un... Nu, protams, ar savām ir daudz vieglāk. Tāpēc, ka tu zini: viņas nenokritīs. Tur jau visādas... Arī tie darba apstākļi. Mēs braucām uz Zviedriju un ar kuģiem kaut kādiem... Un tā. Jo aktieri arī paši panāk ar savu pretī. Un to mēs varam piedāvāt režisoram. Un, ja viņš to ņem pretī, tad mēs taisām. Tad, tad... Bet, nu, tā... Bet viņi jau paši, aktieri, arī iesaistās. Jo viņiem arī, teiksim... Izlasot scenāriju, viņiem pašiem ir savs redzējums. Un tad jāsabīda viss tas kopā, lai tas pārvēršas vienā tēlā. Un šeit jau atkal bija, ar Egonu atkal prieks. Egons mans prieks un acuraugs ir vienkārši... Tagad, kad mēs taisījām treilerīti tai filmai, viņam jau bija atkal atauguši mati. Viņš šad tad ataudzē. Es domāju: "Re, cik labi." Viņš... Labi, to es kādu nedēļu pirms filmēšanas uzzināju. Ka viņš atkal ir nogriezis. Viņam tā ir noriebušies tie garie mati, ka viņš atkal viņus ir noskuvis gandrīz. Nu, tad atkal vajadzēja sataisīt parūku. Un tā... Pat līdz filmēšanai līdz galam man neizdevās viņu pabeigt. Tad mēs nolēmām, ka viņš staigās ar cepuri visu filmu. Kamēr es drusciņ nepiešūšu klāt. Bet bija pāris kadri, kad viņš tā kā bez tās cepures. Tad jau es biju kaut ko sašuvusi, un viņš varēja to cepuri noņemt. Nu, zini, pašiem nāk smiekli. Bet ir tāda situācija, jā.

E tā domāju, tas grimētājs nevar nomierināties nekad. Jo viņš nezina, ko tas aktieris izdomās savā galvā. Bet, paldies Dievam, ka tas viss normāli beidzās un tā. Jo ir jau tāds, ka tu nevari tādā... Tādā filmā aizlaist aktieri ar mūsdienu matiem. Nu, nevari! Jo... Nav labi tas. Ir tomēr... jāatbilst vismaz drusciņ tam laikam. Un tad tu tā, arī tādas bildītes sameklē, jā? Tos policistus visus. Un mēs ar Līgu Krāsoni tur visādi. Viņai būs tāds, un šitā. Tad arī šī sadarbība ar kostīmu mākslinieku ir. Un... Kad viss gatavs, tad tikai jāstrādā. Tad jau tev tiešām sākas ražošana. Tu zini, ko tu darīsi, kas ir jādara. Kad šauj, tad lejam asinis. Kad nešauj, tad... Un, un... Tad atkal... Gribas pēkšņi režisoram, ka ņem no rokas ārā lodi. Un atkal bija jādomā. Tad mēs paņēmām cūkas ādu, noskuvām to, nokasījām. Un uzlikām tādu apakšiņu. Jo bija tā kā tuvplāns un tad tā... Tad uzlikām uz rokas, te kreklu tā. Nu, tad skatījos pirmizrādi, un beigās pašai bija pretīgi, saproties. Jo... Vispār - labi izskatījās! Un tas Kaspars vēl tur urķējas pa to... Es saku: "Kaspar, tikai neiespied to lodi tur iekšā riktīgi. Tāpēc, ka tad jāņem viss nost un jātaisa no jauna. Nu, ir tur bišķiņ tonīšos. Bet to jau mēs tad izrunājam ar operatoru, kādus labāk. Un arī izmēģina tos tonīšus. Citi saka, ka zaļos vajag tur likt. Es tā neesmu darījusi. "Ausmā" vairāk tādus pelēcīgos izmantoju. Nuja, tā ir cita specifika. Jo tev... brīžam aizmirstas, ka to krāsu jau neredz. Tad tu tā ieslīdi, un beigās saka: "Ai, tak neredz neko." Jo tur jau arī bija pamaz tā grima. Tur jau Vilis bija mums mūžīgais netīrais, un ar' tur atkal pa purviem ņēmāmies. Un, un... Nu, tie dzērāji visi. Tiem tur varēja zobus aizkrāsot, un ko tur. Bet tie pionierīši principā gāja tādi, kā bija. Tikai, es saku, man pēc tās filmas kādu mēnesi rādījās sapņos, ka es pinu bizes meitenēm. Jo viņas bija tik daudz ar tām baltām bantēm... Tas bija ārprāts. Bet beigās jau pieslēdzās arī mammas palīgā un tā. Jo tas...

Nu, ir tur tāda, bišķiņ ir specifika, bet tā nav tik ļoti... Nu, ka... Teiksim, tādā melnbaltā tev nevajag... Nu, kā citreiz... Parasti tu vaidziņus uzkrāso un ko tur. Tur jau neredz. Tas vaidziņš būs kā melns pleķis. Tādā melnbaltā. Tad tā ļoti uzmanīgi ar šādiem. Un tad jau beigās iznāk. Ļoti daudz es esmu ar Gvido strādājusi. Un ar Miku Zvirbuli vienu filmu. Nu, arī, teiksim, ir bijis tā, ka... Es eju un runāju ar operatoru: lūdzu, pārliekam gaismas tāpēc, ka... Grimētājs ir sēdējis un zīmējis vecumu, un uzliek gaismiņas... Man pasaka: "Es gribēju tā, lai smukāk." Es saku: "Šeit nevajag, lai smukāk. Lūdzu, noņemam nost." Bet tad tiek pie kaut kāda... Izrunā un tiek pie rezultāta. Galvenais, nesakašķēties ar operatoru. Tāpēc, ka viņš var izdarīt gauži. Tas tā ir. Bet, nu, vairāk ar Gvidu man ir bijuši tādi... Ā, un tad vēl - vienreiz man Streiča filmā... Arī operators, Harijs Kukels... Nu, tur atkal Streičs bija vainīgs. Rafaelsonam bija tāda sarkana parūka. Un Streičs saka, viņš grib vēl sarkanāku. Es saku: "Nevajag, Jāni, sarkanāku." Un... Nē, viņam vajag. Nu, labi, es viņam ietonēju. "Jā, šitā krāsa viņam patīk." Otrā dienā es aizeju uz laukumu, Harijs kliedz: "Kriksi, tu galīgi stulba esi? Saproti, tādi sarkani, tādus nevar filmēt!" Es saku: "Ko tad mēs šodien darīsim?" Labi, es vakarā sēdēšu, tīrīšu un mazgāšu nost vai balināšu, vienalga. Nu, un tad tā, Haris paņēma nogaismoja tā, ka to krāsu riktīgi neredzēja. Tad es locījos operatoram šitā. Un tad, nu, pa nakti es uztaisīju tā, un beigās visi bija apmierināti, un viss kārtībā. Nu, tādas lietas. Speciāli jau viņi neriebj tie operatori nekad.

 

Nu, ārā ir pagrūti. Nekas grimētājam īpaši nepatīk: karstums nepatīk, aukstums nepatīk. Jo, teiksim, tās stila filmas līmējamās, gan karstumā, gan aukstumā... Aukstumā tā līme stingst un nāk vaļā. Karstumā cilvēks svīst - atkal viss brūk nost. Tad, tagad "Dvēseļu puteni" filmējām, tur tos bērnus lēja ar ūdeni. Uz viņiem neviens netīrums neturējās virsū. Mēs sēdējām tanīs ierakumos, visu laiku pančkājām viņus netīrus. Kā uzgāž ūdeni, viņi tādi... Nu, pilnīgi tīri! Vienīgais, kas uz viņiem noturējās, bija... Ataugušu matu celiņu aizpūšamie. Jo viņus var nomazgāt riktīgi ar ziepēm - nu, no matiem. Mēs jau smējāmies: vajadzētu tām firmām parādīt šo materiālu, kā mēs tos izmantojam. Un, un ir tas, nu... Tam it kā ir jānoturas, un tas visu laiku brūk nost. Tu visu laiku sēdi klāt un tikai atjauno, un atjauno. Citreiz līst lietus un tev vajag to aktieri ar sausiem matiem. Tad tu tur, saproti... Lietainā laikā lokas visas krīt ārā. Un atkal tev tur jāsēž! Visu laiku... Ir tā, ka... Tie laikapstākļi nav tie draudzīgākie. Vislabāk ir, kad ir mēreni silts un nelīst lietus. Tad ir brīnišķīgi. Un tā... Pasaku gribu. Pasaku!

Mēs jau ar meitenēm runājām: "Gribas riktīgu pasaku ar visādiem mošķiem." Ar visādām tur... ar visu ko. Nu, tādu... Kur neviens nezina, kā viņi izskatās. Kur var izpausties visādi. Un kur, nu, kur ir pasaka, kur nav tā taisnība jāmeklē visur, kaut kādas portretiskās līdzības. Un - taisni tāda skaista pasaka būtu bijusi. Tāds Harijs Poters ar visādiem jokiem tādiem. Nu, tiešām. Vai arī kaut kāda tāda... Teiksim, mistiskā fantastika. Kad tev nav tā baigi pie tās īstenības jāturas. Jo arī tādos asiņainos kadros tu nevari melot. Jo ir iznācis arī ar dakteriem sarunāties kā tas pa īstam ir. Ja tādi dakteri skatīsies un teiks: "Nu, mīļie, nu šitas jau nav!" Nu, tāpēc arī jāzina, kādas rētas un ko. Bet tādā fantastikas filmā tu vari izpausties visādi. Un, teiksim... Pārbaudīt savus spēkus, ko tu vari izdarīt, jā? To mēs tiešām... Arī ar meitenēm esmu runājusi, ka ļoti gribētos pasaku.

 

Nu, ja kādam gribas būt par grima mākslinieku, nu, grimētāju principā. Viņam ir jāpieņem tas, ka... Ir jāmāk strādāt un sakoncentrēties jebkuros apstākļos. Jāzina tas, ka brīžam tie darba apstākļi būs pabriesmīgi. Un, ka būs zobiņi jāsakož. Un varbūt kāda asara jānorauj no aukstuma vai aizvainojuma. Un... tas ir viss jāiztur. Jo, teiksim, grims nav tikai skaistums. Saproti? Ir tas, ka tas brīžam ir diezgan mokoši. Bet tas sliktais ātri aizmirstas. Tikai tu pēc tam domā: "Nezinu, kā mēs to izdarījām." Nesaprotami. Tā ka ir jābūt izturībai. Labai humora izjūtai. Jo... Un jāmīl aktieri. Tanī mirklī, teiksim, kad tu strādā ar viņiem, tev viņi ir jāmīl. Vienkārši jāmīl. Arī varbūt, ja viņi tev ne īpaši patīk. Ja nevar no sevis dabūt šīs rakstura... Nu, ne rakstura īpašības... Nu, tad varbūt var iet strādāt kaut kur frizētavā vai kosmētiskajā kabinetā, kur nāk smalki cilvēki. Tas viss ir kopā kaut kā. Un loģiski, ja tu nāc pretī ar šādām jūtām, aktieri arī pret tevi nāk atpakaļ ar tādām pašām jūtām. Un tad tas kopdarbs iznāk. Nu, tā.