kadru plans_par projektu.jpg

Kinolekcijas ietver vēsturiskas profesionālas lekcijas - intervijas  ar  Latvijas kino personībām par  viņu biogrāfisko un  profesionālo pieredzi,  radot  formātu, kas var būt noderīgs gan mūsdienu kino skatītājam mūžizglītības procesa veidošanā, gan kā izziņas avots citiem profesionāļiem. Tas ir reizē izglītojošs, izziņas formāts, gan arī vēstures liecība, par tiem kuri veidoja un veido kino.

Meistarklase ar Ivaru Selecki

“Cilvēkam jābūt ar interesēm. Cilvēkam jābūt mazliet romantiķim, mazliet analītiķim,” dokumentālistam nepieciešamās rakstura īpašības atzīmē režisors un operators Ivars Seleckis. Meistara filmogrāfijas sarakstu sastāda vairāk kā 40 kinodarbi, vairāki Lielā Kristapa apbalvojumi, tostarp par mūža ieguldījumu, un Eiropas Kinoakadēmijas balva par filmu “Šķērsiela” (1988). Režisora nesenākais veikums dokumentālajā kino ir filma “Turpinājums” (2018), kas tika iekļauta Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla (IDFA) programmā “Masters” un pasaules pirmizrādi piedzīvoja Šveices kinofestivālā “Vision du Reel”. Ivara Selecka profesionālā karjera aptver ļoti plašu Latvijas kino vēstures atvērumu – no Rīgas kinostudijas celtniecības perioda līdz paaudžu nomaiņai dokumentālajā kino, no 60. gadu poētiskā dokumentālā kino līdz tehniskajām pārmaiņām 90. gados. Analizējot un stāstot par savu pieredzi un darbu dokumentālajā kino, meistars Ivars Seleckis pievēršas gan sadarbībai ar saviem laikabiedriem-dokumentālistiem, piemēram, režisoru Aivaru Freimani un komponistu Ļudgardu Gedrāviču, gan komandas nozīmei kino, gan attiecībām starp dokumentālistu un viņa filmas varoņiem.

 

Tad, kad es beidzu vidusskolu, mamma nopirka man fotoaparātu.

Viņa nenopirka mēteli, bet nopirka man fotoaparātu.

Komanda ir ļoti svarīga tāpēc, ka komandas locekļi papildina viens otru. Tas režisors nevar aptvert visu. Viņam vajag kaut kādas vēl informācijas no apkārtnes.

Varonis ir jāiepazīst filmējot, jo filmēšana tas ir kā caur rentgena aparātu. Tu redzi, cilvēks nav pazīstams. Tev ir interesanti žesti, runas veids, lēmumu pieņešanas veids, kustība, paradumi, dialogi. Tas viss tad nāk klāt. Tas ir bezgala interesanti vākt, taisīt cilvēka portretu. Tā ir aizrautīgākā lieta – nepazīstamu cilvēku izveidot par tēlu.

Nav svarīgi, ko tu taisi. Nav svarīgi, ko tu taisi! Svarīgi ir, kā tu to uztaisi. Un tajā “kā” slēpjas tas spēks. 

Varoņu atrašana – tas ir pats galvenais.

Meistarklase ar Viesturu Kairišu

Viesturs Kairišs ir kino, teātra un operas režisors, kas savu darbību kino režijā uzsāka ar dokumentālo īsfilmu “Vilciens” (1998), savukārt režisora pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “Pa ceļam aizejot” (2001) saņēma Lielā Kristapa balvu kategorijā “Labākā pilnmetrāžas filma”, turklāt tā tika iekļauta Karlovi Vari kinofestivāla programmā un ieguva balvu par labāko debiju Raindance Filmu festivālā. Režisora pilnmetrāžas filmu “Melānijas hronika” (2016), kas pirmizrādi piedzīvoja Tallinas Black Nights filmu festivālā, ieguva atsaucību kā starptautiskā, tā arī vietējā mērogā. Latvijas kinoteātros to noskatījās 60 tūkstoši kinoskatītāju. Daloties pārdomās par īsmetrāžas formāta specifiku, idejisko un tehnisko savaldību filmu veidošanas procesā un viņa pieredzi darbā ar operatoru, Kairišs analizē režisora darbu ar literāro materiālu, viņa paša iepriekšējos kinodarbus, kļūdām un pieredzes gūšanu uz filmēšanas laukuma, kā arī kino vēsturē būtisku režisoru ietekmi viņa kino izpratnes veidošanā. “Režija tas ir tāds īsts Gesamtkunstwerk,” videolekcijā saka Viesturs Kairišs.
 

 

Ja man šodien liktu kāds uztaisīt īsfilmu, es noteikti pagaidām neriskētu. Es nemāku izpausties tādā formātā.” 

Aktieris nav forma, kas aizpilda kadru.

Cilvēkam kino aizvien vairāk jāseko savām emocijām, saviem instinktiem, savām vēlmēm. Tur ir tas, kāpēc tu atšķiries no cita režisora.

Ar sevis žēlošanu, komforta zonu tu nevari uztaisīt labas lomas.

Manā skatījumā tev jāstrādā tā, lai neciestu cilvēka (aktiera) iekšējā struktūra, lai tu viņu nemainītu psiholoģiski, nu, lai tu viņa iekšējo cilvēcisko konstrukciju nesabojātu, ļaunprātīgi neizmantotu. Man liekas tas diezgan svarīgi.

Es jau sen bez liekulības esmu atzīmējis priekš sevis, ka režija ir visaugstākā māksla. Tā apvieno sevī tik daudz faktoru. Tev tik daudz jāpārvalda lietu, lai tu beigās izveidotu tīru kinostāstu.

Ja tu nesāc kādu projektu kā kaut kādas jaunas teritorijas atklāšanu, ja tu taisi kaut ko tieši tāpat kā iepriekšējo, tad diez vai tu būsi kaut kas interesants. Katru reizi jāmēģina izdarīt kaut kas jauns.

Meistarklase ar Dzintru Bijubenu

“Cilvēkam jābūt ar interesēm. Cilvēkam jābūt mazliet romantiķim, mazliet analītiķim,” dokumentālistam nepieciešamās rakstura īpašības atzīmē režisors un operators Ivars Seleckis. Meistara filmogrāfijas sarakstu sastāda vairāk kā 40 kinodarbi, vairāki Lielā Kristapa apbalvojumi, tostarp par mūža ieguldījumu, un Eiropas Kinoakadēmijas balva par filmu “Šķērsiela” (1988). Režisora nesenākais veikums dokumentālajā kino ir filma “Turpinājums” (2018), kas tika iekļauta Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla (IDFA) programmā “Masters” un pasaules pirmizrādi piedzīvoja Šveices kinofestivālā “Vision du Reel”. Ivara Selecka profesionālā karjera aptver ļoti plašu Latvijas kino vēstures atvērumu – no Rīgas kinostudijas celtniecības perioda līdz paaudžu nomaiņai dokumentālajā kino, no 60. gadu poētiskā dokumentālā kino līdz tehniskajām pārmaiņām 90. gados. Analizējot un stāstot par savu pieredzi un darbu dokumentālajā kino, meistars Ivars Seleckis pievēršas gan sadarbībai ar saviem laikabiedriem-dokumentālistiem, piemēram, režisoru Aivaru Freimani un komponistu Ļudgardu Gedrāviču, gan komandas nozīmei kino, gan attiecībām starp dokumentālistu un viņa filmas varoņiem.

 

Grima mākslinieks sastrādājas ar režisoru, ar operatoru, ar filmas galveno mākslinieku. Tad ļoti daudz mēs sastrādājamies kopā ar kostīmiem. Un tad, atkarībā no tā visa, izveido, nu, teiksim tam aktierim to tēlu.

[..] Visi tie grima pamati bija jāmācās, nu, stāvot blakus māksliniekam. Tad pēc kaut kāda laika ļāva kādam aktierim rokas nokrāsot. [..] Tad tev ļauj varbūt, nu, tur kaut kādus masu skatus nokrāsot. Un tas iet diezgan ilgi, kamēr vispār pielaiž pie kaut kādiem aktieriem.

Grimētājam ir jādraudzējas ar operatoru. Un tā tas arī ir, jo operators, teiksim, var to tavu darbu izcelt un arī vienkārši uztaisīt, ka nav tur nekāda darba (?).

Zini, brīžiem saka: “Nu, ko tu nervozē?!” Es saku: “Man pirms katras filmas jaunas liekas tā, ka es nemāku toni uzlikt. Man ir tāda sajūta.

Nekas grimētājiem īpaši nepatīk. Karstums nepatīk. [..] Aukstumā tā līme stingst, viņa nāk vaļā. Tad karstumā cilvēks svīst. Atkal viss brūk nost.

Ir jābūt izturībai, labai humora izjūtai un jāmīl aktieri.

Meistarklase ar mākslinieci Ievu Romanovu

Filmas mākslinieka profesija nereti tiek interpretēta kā trīsvienība, kuru veido tā sadarbība ar filmas režisoru un operatoru. Tā paredz vizionāru vērienu krāsās, faktūrās un citos mākslas aspektos, kas ekrāna pasauli padara apdzīvotu, atmosfērisku un suģestējošu. Filmu māksliniece Ieva Romanova šajā meistarklases videolekcijā atklāj profesijas izaicinājumus, strādājot filmēšanas paviljonā, pieredzi darbā ar tādām filmām kā “Laikmeta griežos” (1981, rež. Gunārs Piesis) un “Dzīvīte” (1989, rež. Aivars Freimanis), kā arī izgaismo sadarbību ar režisoru, piemēram, Rolandu Kalniņu un Jāni Streiču.

 

Ārkārtīgi svarīgs ir operators. Jo es varu izstiepties vai sarauties, bet, ja operators neredzēs to, par ko mēs esam vienojušies vai… Vai to, kas tur ir domāts… Nu, tad – čiks! Mans darbs ir pagalam.

Tas netīrais, saplēstais, apbružātais, samīcītais… [..] no tā veidojas tēls.

Man tāda sajūta, ka tas darbs vairs nav tik radošs, kāds tas bija savulaik, kad mēs to pasauli būvējām. Būvējām… ilgstoši un visi kopā.

Tas ir darbs jauniem un ambicioziem. Un varbūt, ka es savas ambīcijas šai ziņā esmu jau īstenojusi.

Ja es vēl taisītu filmu, man gribētos tādā totāli nosacītā stilā taisīt. [..] Un vēl, ko es ļoti gribētu: pasaku. Pasaku filmu. Tur tā vide var būt [..] patiešām nosacīta.

Meistarklase ar kinooperatoru Miku Zvirbuli

Kinooperators Miks Zvirbulis, kas savas radošās darbības laikā uzņēmis vairāk kā 30 filmas, strādājis pie tādiem kinodarbiem kā “Kapteinis Nulle” (rež. Leonīds Leimanis, 1964), “Elpojiet dziļi” jeb “Četri balti krekli” (rež. Rolands Kalniņš, 1967), “Klāvs – Mārtiņa dēls” (rež. Oļģerts Dunkers, 1970), “Dāvanas pa telefonu” (rež. Aloizs Brenčs, 1977) un “Carmen Horrendum” (rež. Jānis Streičs, 1989). “Uzņemšanas laukums nav tā vieta, kur [..] ar režisoru ir jāstrīdās par kaut kādām elementārām lietām,” operatora un režisora sadarbību uzņemšanas laukumā raksturo vecmeistars. Videolekcijas ietvaros Miks Zvirbulis dalās atmiņās par studiju gadiem Maskavā ar Uldi Braunu un Gunāru Piesi, būtiskām kinooperatora darba detaļām, atmosfēras nozīmi uzņemšanas laukumā, kā arī aktiera un operatora mijiedarbību darba procesā.

 

Tas nav atstāstāms! Kino ir jāredz!

Tu kā operators esi tas, kam ir viss jāpārbauda – apģērbs, grims, apgaismojums.

Ar vārdiem tu neko nevari pateikt. Ekrānam mēli blakus nepiekārsi. Ko tu arī nebūtu gribējis, viss ir tas, ko tu esi realizējis un padarījis uz ekrāna.

Es sapratu, cik ārkārtīgi maz ir vajadzīgs, lai tu savā profesijā zaudētu autoritāti

Kino nav teātra izrāde, kur tu vari katrā nākošajā izrādē [..] kaut ko uzlabot.