kadru plans_par projektu.jpg

Raidierakstu sērijas ar Latvijas kino profesionāļiem un filmu veidotājiem par kino - viņu profesionālo darbību, redzēto, noskatīto, paveikto, citu autoru darbiem, par to, kas iedvesmo. Raidierakstu sērijas reizē fiksē gan pagātnes, gan aktuālās tendences kinematogrāfijā, iesaistot sarunā kinorežisorus, operatorus, kino vēsturniekus un kritiķus, producentus, kā arī  citus kino profesionāļus.

Saruna “Cik dārgs ir kino?”

Kino veidošanas process no idejas līdz ražošanai un filmas nodošanai skatītāju rīcībā aptver lielus laika, iesaistīto personu un finansu līdzekļus. Estētiskā komplicētība un tehniskie izaicinājumi filmas tapšanā nereti atduras pret laika un naudas patēriņu, kas būtiski ietekmē turpmāko ražošanas procesu. “Cik dārgi ir uzņemt kino?” tika jautāts raidieraksta viesiem –
kinoproducentiem Guntim Trekterim (filmu studija Ego Media), Alisei Ģelzei (filmu studija White Picture), Aijai Bērziņai (filmu studija Tasse Film) un kino operatoram Gintam Bērziņam. Diskusijas moderators: kino producents Gints Grūbe.

 

“Tas tirgus tomēr mainās. Ja mēs, teiksim, nesekosim līdzi kaut kādam inflācijas pieaugumam, kaut kādam darba algu pieaugumam… Ja tur nebūs kaut kāda proporcionalitāte attiecībā pret finansējuma pieaugumu, tad drīz mēs būsim palielā krīzē.” – Guntis Trekteris 

“Latvija izsenis arī oficiāli tiek uzskatīta par zemas kapacitātes kino ražošanas valsti. Vismaz attiecībā uz Eiropas audiovizuālo saturu… Es vienmēr esmu domājis, ko tas īsti nozīmē, izņemot to, ka filmu budžeti ir vidēji.” – Gints Grūbe

“Skatoties, cik mums ir spēlfilmas, cik vispār gadā tiek ražotas un cik no tām ir vai nu skatītāju ļoti apmeklētas, vai A klases festivālos izrādītas. Tas ir brīnišķīgs rezultāts!” – Alise Ģelze

“Ja paņemam mikrobudžetu, tad paskatāmies, kuras filmas ir bijušas veiksmīgas? - Tur, kur ir bijis labs producents.” – Aija Bērziņa

“Mums atnāk mācību darbi, kur vēl nemāk zīmuli turēt rokā, nemāk zīmēt bumbieri. Un tā ir liela problēma [..] Bet tie ir tie pirmie mācību darbi.” – Gints Bērziņš 

Vai Rīgas Kinostudija ir beigusies?

Padomju kino periods ir līdzšim apjomīgākais laikposms Latvijas kinematogrāfa vēsturē, kas aptver vairāk nekā 50 gadus. Tas iezīmē ārkārtīgi plašu norišu, žanru, estētisko uzstādījumu maiņu un tehniskās attīstības nianses, kas padarījusi to par sarežģītu un šķietami necaurredzamu vēstures procesu. Kā tuvoties šim apjomīgajam kino vēstures mantojumam un kā to padarīt interesantu arī jaunākās paaudzes skatītājam, pētniekam vai kino interesentam? Lai šķetinātu to, kā raudzīties uz padomju kino šodien, uz raidieraksta diskusiju aicināta Kristīne Matīsa (kino vēsturniece, žurnāliste, Nacionālā kino centra filmu nozares informācijas speciāliste, portāla “Kino Raksti” galvenā redaktore), Anita Uzulniece (augstskolas RISEBA docente), Ieva Augstkalna (Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente, kino kritiķe) un Pēteris Krilovs (kino un teātra režisors, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors). Moderatore: kino zinātniece Zane Balčus. 

 

“[..] Viss ir relatīvs, katrs var paskatīties pilnīgi citādāk, ar citām interesēm uz kaut kādu konkrētu laikmetu vai konkrētu režisora daiļradi, tik un tā [..] sagadās, ka tie cilvēki tomēr domā pietiekami līdzīgi.” – Kristīne Matīsa 

“Aloiza Brenča “Mana Rīga” [..] – tādu Brenču reti kurš vispār pazīst.” – Anita Uzulniece 

“Lai šodien cilvēki varētu labāk izprast padomju laika kino mākslu, viņi ir absolūti nesagatavoti, jo viņi skatās filmas kā tādu atsevišķu artefaktu un pilnīgi bez konteksta, bet kaut kādas saprašanas. Un [..] šo konceptuālo tuksnesi rada diezgan diezgan stulba, muļķīga un noziedzīga ignorance pret šo padomju laika perioda pētīšanu no visiem aspektiem.” – Pēteris Krilovs 

“Tad, kad mēs domājam par kāda režisora filmogrāfiju, mēs to redzam kā procesu. [..] Padomju kino kā fenomens ir jāskata kā nebeidzams process, kā [..] karte, kura visu laiku paliek tikai lielāka un sarežģītāka.” – Ieva Augstkalna 

“Ir svarīgi iziet ārpus, kur viss ir jau zināms. Arī tā laika kino karte savā ziņā kļūst arvien sarežģītāka [..], jo arī mainās teorijā pieejas un rodas arvien jauni gan virzieni, gan intereses.” – Zane Balčus

Saruna “Izdomāt kino no jauna”

Nākotnes kino prognozes ir jautājums, kas nodarbina kino veidotājus, kinofestivālu radošos prātus, kā arī tos, kas primāri domā par filmu nonākšanu pie skatītāja – kino izplatītājus un izrādītājus. Straumēšanas platformu ienākšana filmu tirgū, kas būtiski ietekmējusi kino skatīšanās tendences, ir bijusi strauja, taču paredzama parādība. Kā tas ietekmējis šī brīža kino aktualitātes un kā tas potenciāli spēj mainīt nākotnes kino? Par to, kādu kino varam sagaidīt un prognozēt nākamībā, viedokļos dalījās raidieraksta viesi: režisore Marta Elīna Martinsone, režisors Juris Poškus, RIGAIFF izplatīšanas departamenta vadītāja un kinoteātra “Kino Bize” programmas veidotāja Paula Bērziņa, LKA Nacionālās filmu skolas vadītājs un režisors Jānis Putniņš. Sarunas moderatore: RIGAIFF radošā direktore Sonora Broka. 

 

“Īstenībā man drīzāk ir kaut kāda [..] strupceļa sajūta. No vienas puses ir kaut kāds [..] ideoloģisks uzstādījums, kas vienmēr ir bijis, ir tāds “pareizais kino” ar sociālu tendenci, kas nav nekas, protams, nosodāms, kas tiek visādā veidā atbalstīts. Un ārpus tā ir ļoti grūti kaut ko interesantu saskatīt.” – Jānis Putniņš 

“Nav nekāds aktuālais kino. Man liekas drīzāk postmodernisma kaut kāda pēcgarša, kad pēkšņi atļauts ir pilnīgi viss.” – Juris Poškus 

“Man liekas ir beidzies tāds jēdziens kā “režisors”. [..] Neskatās vairs režisora filmas.” – Juris Poškus  

“Tas, ka ir tik nenormāli milzīga šī filmu pārprodukcija, ir ļoti liela problēma.” – Marta Elīna Martinsone

“No kinoteātra vai retrospektīvu veidošanas viedokļa, [..] cilvēki nāk uz jaunām filmām. [..] Viņi grib tikt pārsteigti.” – Paula Bērziņa

Tas būtu naivi domāt, ka kino skatīšanās prakse, kā mēs to zinājām bērnībā vai pat salīdzinoši nesenā pagātnē, nemainīsies.” – Jānis Putniņš

Latvija un dokumentālais kino

Dokumentālais kino Latvijā ir gana pārstāvēts, tomēr arvien rodas dažādi apstākļi, kas tranformē un vienlaikus sarežģī gan tā pastāvēšanu, gan virzību kopumā. Par to, kādi juridiski sarežģījumi mūsdienās ietekmē dokumentālā kino veidošanu, cik sarežģīti ir uzturēt vērojošā dokumentālā kino tradīciju un cik paliekošu nozīmi ieguvis inscenējums diskusijā par dokumentālā kino tendencēm Latvijā viedokļos dalījās dokumentālā kino režisors, producents, operators Ivars Zviedris, producents Uldis Cekulis (filmu studija VFS Films), režisors Jānis Ābele, producente Elīna Gediņa-Ducena (filmu studija Mistrus Media) un režisore Laila Pakalniņa. Sarunas moderatore: kino pētniece un kritiķe Zane Balčus. 

 

“Cilvēks šajā brīdī izvēlas spēles kino, jo viņš grib… viņš zina, ka dokumentālajā kino būs jādomā” – Uldis Cekulis 

“Inscenēt ir vieglāk, nekā sagaidīt un noķert to brīnumu. Inscenēt ir ātrāk. Un inscenēt, līdz ar to, es atļaušos teikt, ir lētāk.” – Laila Pakalniņa

“Kopražojumi prasa milzīgi daudz resursu, ļoti daudz darba, arī, lai viņus atrastu, ļoti daudz kontaktu.” – Elīna Gediņa-Ducena

“Aiz datu aizsardzības likuma un visādām citādām lietām var noslēpties katrs, kas grib. un beigās vairs nevari rādīt ne šo, ne to, visur tādas un šitādas tiesības. Man liekas, tādā ziņā dokumentālajam kino nav ļoti labs laiks.” – Ivars Zviedris 

“Dokumentālo filmu klāsts ir kaut kādā ziņā daudzveidīgāks, filmas ir savstarpēji atšķirīgākas par, piemēram, spēlfilmām, kur varbūt stilistikas un rokrakstu amplitūda nav tik ļoti liela.” – Jānis Ābele 

Kino Eizenšteins saruna “21.gs. kino stāsti”

Ikgadu balvu sadalījums starptautiskos kinofestivālos un prestižu apbalvojumu nominācijas, piemēram, Zelta Globusa un BAFTA (Britu Kinoakadēmijas balva) kontekstā, uzrāda zināmu gada bilanci pasaules kinematogrāfa tendencēs. Tomēr jājautā, vai tēmas un stāsti, kas atspoguļojas šajos kinodarbos, norāda uz aktualitātēm kino vai tomēr politiskajā un sociālajā telpā? Par to, vai 21. gs. iespējams runāt par nezūdošiem filmu naratīviem un pārnacionālu kino, viedokļos dalījās lektore, pētniece un kino kritiķe Dārta Ceriņa, ACME Film vadītāja Latvijā Inese Apse, kā arī kinorežisori – Aiks Karapetjans un Dāvis Sīmanis. Sarunas moderatore: RIGAIFF radošā direktore Sonora Broka. 

 

“Jebkurš žanrs vai stāsts, kas skar kaut kādas pretrunīgas tēmas, [..] nav iespējams mūsdienās, jo neviens nav gatavs polemikai.” – Aiks Karapetjans 

“Lielās studijas grib nedrošos apstākļos (pandēmijas apstākļos) uztaisīt kino drošu. [..] Tāpēc top visi remake, tāpēc top otrās, trešās daļas.” – Inese Apse

“Pilnīgi skaidrs, ka tas, kas mainās, nav naratīvi. Tas, kas mainās, ir formālas stratēģijas, kādā veidā naratīvi tiek pasniegti.” – Dāvis Sīmanis 

“Mēs šobrīd runājam par post-nacionālo kino. Mainoties tam, kā mēs ražojam filmas, kā filmas tiek veidotas, kā tiek filmētas un kā izrādītas, [..] tas viss viennozīmīgi ir tāds trans-nacionāls vai pār-nacionāls kino ķermenis. – Dārta Ceriņa 

"Komēdija"

“Komēdija nereti tiek saistīta ar intelektuālo prasību samazinājumu, lai gan nav sarežģītāka žanra par komēdiju,” rakstīja vācu kinokritiķis Francs Stadlers, piebilstot, ka laba komēdija apbur skatītāju ar izstrādātam detaļām un insicējuma rafinētību, scenārija autoru fantāziju un inteliģenci, aktieru interpertācijas spējam.

Kas ir komēdija tika jautāts raidieraksta viesiem - režisoram Aikam Karapetjanam, aktierim Andrim Keišam, režisoram Gatim Šmitam, kino producentam un režisoram Andrejam Ēķim. Diskusijas moderatore -  kinopētniece Daniela Zacmane