Miks Zvirbulis: Es bez kino dzīvot nevaru - gan profesionālā ziņā, gan... gan arī to, ko es tagad varu redzēt uz ekrāna. Vienīgi es esmu šajā ziņā ļoti vecmodīgs un... es par kino neatzīstu to, ko var skatīties telefonā un arī televīzijā. Man ir vajadzīgs tomēr liels ekrāns, lai es varu sēdēt, grozīt galvu un redzēt detaļas. Jo es uzskatu, ka kino... Nu, kā lai to saka? Tas nav atstāstāms, vai ne?
Kino ir jāredz. Un jāredz ir detaļās un... un noskaņās. Un man tā liekas, ka bieži vien mēs aprobežojamies ar tādu... Nu, kā lai saka? Tādu satura atstāstu bez vizuālā risinājuma. Un es tāpēc ļoti pārdzīvoju te to pandēmiju, kad es netieku uz "Splendidu". Es labi apzinos, ka tas ir mēmā kino laikā būvēts kinoteātris. Un skaņu kino tas varbūt kā telpa, kā... Visi tie dekorējumi nav visai piemēroti. Bet sēžot… Kā saka, divarpus ekrāna platumu attālumā no ekrāna - kā man mācīja institūtā - ir labākā bilde un labākā skaņa. Un es to cenšos ievērot. Un esmu priecīgs, ka arī Rolandam Kalniņam turpat ir, kā saka, "privāts krēsls". Rēķinieties tā, ka es esmu Ulmaņlaika izlaidums. Un kur tad... Pēc kara tūlīt pirmajos laikos, kur tad tu kino varēji redzēt? Tā kā es nedzīvoju Rīgā, bet Vandzenē Talsu rajonā. Šad tad atbrauca tā saucamās peredvižkas, pārvietojamās kino iekārtas. Un es pat nezinu pateikt, ko es redzēju, bet... Iespējams, ka es nekļūdos, ja teikšu, ka pirmā filma, ko es redzēju, bija pirmskara... "Zvejnieka dēls". Bet runāt par kaut kādu interesi par kino... ...tas būtu ļoti nenopietni.
Un man tēvs gan uzdāvināja kaut kad vēl pamatskolas... Nu, ne pamatskolas, bet septiņklasīgās skolas mācību laikā... tādu... fotoaparātu, plēšu fotoaparātu "Retina". Sāku fotografēt, man kaut kāda interese radās, bet tas nav nekādā veidā saistāms ar kino. Ja es runāju par tādu nopietnāku lietu, tad… Kad es jau biju Rīgā un mācījos 5. vidusskolā, un nācu... kaut kādā 10. vai 11. klasē... Nu, acīmredzot bija kaut kādas pārdomas par to, ko darīt tālāk. Kādu profesiju izvēlēties. Man bija pietiekami skaidra apziņa, ko es negribu darīt. Bet, ko es gribētu un ko varētu darīt, par to bija stipri jāpiedomā. Es sapratu, ka nevaru būt skolotājs, ka es nevaru sēdēt, nu, tā pie rakstāmgalda. Nu, labi, varbūt zināmas dotības man bija zīmēšanā. Es domāju: labi, varētu būt arhitekts. Brīvā dabā varbūt kaut kāds arheologs, bet tas viss bija ļoti neskaidri.
Un tad, kā daudz kas manā dzīvē notiek ļoti negaidīti… Tā bija tas, ka es vienu nakti nosapņoju no Ēriha Marijas Remarka grāmatas "Trīs draugi" Gotfrīda Lenca nāvi. Bet ārkārtīgi tādā... precīzā veidā. Nevis kaut kā tā aptuveni. Un tas man bija tāds neapšaubāms impulss, ka es mammai saku: "Zini, ko? Mani šitā lieta interesē, mācīšos par to." Par operatoru. Un, protams, ka tā... nākamā saruna bija visai tādā... nu... ...rezervētā tonī. Ne tev ir kaut kāda pieredze, ne tev ir zināšanas. Un brauksi uz Maskavu... ar krievu valodas trūcīgām zināšanām. Tas ir nenopietni, tevi tūliņ paraus... izkritīsi, tevi paraus krievos, armijā un... Un... Nu, es tā turpināju, kā saka, fotografēt. Vienā otrā kaut kādā republikas foto konkursā es pat dabūju kaut kādas prēmijas. Un... Tā, es... ņēmos savā nodabā.
Un... Un uztaisīju komunālā dzīvoklī vannasistabā laboratoriju, tādu fiksi nojaucamu. Lai es varētu strādāt. Un pelnīju naudiņu tiem foto izdevumiem, pārfotografējot tā laika ļoti populārās... Nu... Es pat nezinu, kā tās varētu apzīmēt. Nu, tās filmas, kas... "trofeju filmas" varbūt. Pārfotografēju, kā saka, populārus… ...arī, teiksim, vācu filmu aktierus. Vienam otram pārdevu, pelnīju kaut kādu kapeiku, un atkal… Atkal iegādājos filmas un papīru. Un, tā kā tēvs ar māti man ir mākslinieki, tad… bieži vien mājās nāca kaut kādi tādi... viņu profesiju cilvēki. Un redzēja arī manus darbus. Varbūt tāds zināms iedrošinājums bija Jāņa Pauļuka vērtējums. Viņš saka: "Tu zini, te ir kaut kas labs." Un tad es aizgāju uz studiju. Es tik daudz biju uzzinājis, ka... …konkurss ir ārkārtīgi liels institūtā. Ir nepieciešams vispirms aizsūtīt zināmu skaitu fotogrāfiju. Pēc kurām kaut kādi… nezinu, vai to var saukt par žūrijas komisiju… atlasa tos cilvēkus, kurus uzaicināt braukt uz institūtu. Un tā es atnācu te uz kinostudiju.
Tolaik Šmerlis vēl nebija. Bija Skolas ielā kinostudija. Un viens no pirmajiem cilvēkiem, ar ko es runāju - bez kadru daļas vadītājas… …bija operators Mass. Viņš paskatījās manus darbus un teica: "Zini, ko, vajag aizsūtīt." Un es tā, bez tādas īpaši lielas cerības aizsūtīju. Un sev par lielu pārsteigumu es saņēmu uzaicinājumu braukt uz institūtu. Bet kaut kādas kino zināšanas man nebija ne mazākā mērā. Salīdzinot ar citiem, kas bija strādājuši studijā. Nu, aizbraucu un... Sākās, protams, ar tiem speciālajiem eksāmeniem. Un… jāsaka tā, ka… to, kas ir saistīts ar foto ķīmiju, kaut kādi fizikas elementi, un… un vēl vienu otru tādu… Nu, to es zināju acīmredzot pietiekami labi, jo es biju gan lasījis, gan praktiski nodarbojies. Un tā es liku vienu eksāmenu pēc otra, kamēr nonācu līdz praktiskai darbībai. Bija no sākuma jāfotografē… romiešu un grieķu skulptūru ģipša galvas. Un tas viss notika vienā lielā telpā, ko varbūt var saukt arī par paviljonu. Un tūliņ pašiem arī viss tas bija jāattīsta. Un tā attīstīšana bija, nu, tādā… atkal kopīgā tumšā telpā, kur katram bija sava foto ķimikāliju vanniņa. Un sākās ar to, ka… Bija pretendenti uz... …uz iestāšanos institūtā… Cilvēki, kas nevis tā godīgi konkurē, bet… centās vai nu saskrāpēt, vai fiksāžu pieliet klāt attīstītājam. Un es tā ļoti, kā saka, kašķīgi noskaņots sameklēju operatoru fakultātes dekānu Anatoliju Golovņovu. Un es viņam saku: "Vai tad patiešām nevar nodrošināt tādu zināmu kārtību?" Viņš saka: "Tā nav nekāda problēma, bet mēs neesam ieinteresēti. Operators nav tikai profesija, bet tas ir galvenokārt raksturs." Nu, tad mēs sametāmies kopā ar diviem igauņiem, drusciņ ieštaukājām dažu labu un… Reiz tu to, pēc tam bija kaut kādus tādus… nu, tā kā… masu skatu dalībnieku, aktieru portreti.
Tad bija uz toreizējo lauksaimniecības izstādi, kas vēlāk kļuva par Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādi… Bija uz apzīmogotas filmas zināmā laikā pēc paša izvēles kaut kādas fotogrāfijas jāuztaisa. Un es nezinu, no kurienes man radās tādi padomdevēji, kas teica: "Ja tu gribi, lai tavus darbus novērtē, tad fotografē vai nu… …vecus cilvēkus ar sunīšiem, vai mammas ar bērniem." Viņš saka: "Vienmēr komisijas locekļu starpā atradīsies kāds, kam tas liksies īpaši pievilcīgi." Vai es tā paklausīju, es nezinu, bet katrā ziņā arī to eksāmenu es noliku. Un tad, kad nu bija ar tiem tehniskajiem eksāmeniem cauri, nu, viens liels bars bija atkritis. Par to liecināja arī tas, ka kopmītnē, kur es dabūju… …vietiņu tādā… …slimnīcas vai armijas rakstura bleķa gultā bez matrača, bez spilvena, bez deķa… Un gulēju ar visām drēbēm uz tām pītajām restēm. Pukojos, ka man nākošā rītā visas bikses ir saspiestas rūtainas.
Nu, un tagad ir nākošais. Ir tie vispārizglītojošie priekšmeti. Nu, es vairs detaļās neatceros, bet acīmredzot bija PSRS vēsture un konstitūcija. Un svešvalodas. Un pats tas trakākais bija nepieciešamība… …uzrakstīt sacerējumu. Es tā labi apzinājos, ka manas krievu valodas zināšanas nav tik labas, lai es varētu dabūt pieklājīgu atzīmi. Tad, kad nu es tā... biju noskaņots uz tādu... nu, zināmu kareivīgumu bez lielas ticības, ka es to varēšu visu izturēt… Izrādās, ka bija no pretendentiem... Laikam kādi 800 cilvēki bija... Tik daudzi atbiruši, ka tiem palikušajiem, kas bija nolikuši tos speciālos eksāmenus, piemēroja… nu, tādu īpašu pretimnākšanu. Tie, kas ir beiguši vidusskolu ar kaut kādām medaļām, tos pieņem bez vispārizglītojošiem eksāmeniem. Un man bija sudraba medaļa. Jo man bija, nu, tāds īpašs… …nu, kā saka, īpašs klases audzinātājs. Matemātikas pasniedzējs skolotājs Pupuriņš. Ievērodams, ka es, atnākdams no Vandzenes, no lauku skolas, ar ļoti labām pamatzināšanām… Ka es pirmajā… nu, 8., varbūt arī 9. gadā… …9. klasē, nu, tur tā… Nevar teikt, ka slinkoju, bet katrā ziņā bez lielas uzcītības mācījos. Tad viņš mani iesauca savā kabinetā un teica: "Neāksties. Rēķinies ar to, ka jāsāk ir nopietni strādāt, jo vidusskolas diploms… un tā, nu… kvalitāte
tev var noderēt visā tavā dzīvē." Es tā paklausīju viņam un sāku tā nopietni mācīties vidusskolā. Un tā rezultātā es dabūju sudraba medaļu. Kā izrādās, Pupuriņam bija taisnība. Tas man palīdzēja tikt institūtā.
Nu, un tad tas tālākais ir tāds, ka tolaik jau tie… …telefonsakari ar Rīgu - tā bija vesela epopeja. Tad, kad mani, kā saka, uzņēma… Domāju, jāpiezvana mammai un jāpasaka. Iepriekšējā dienā aizeju uz pastu, piesaku sarunu. Nosūtu viņai - nu, ne jau es, bet pasts nosūta telegrammu. Izsauc mammu uz kaut kādu pasta nodaļu noteiktā laikā. Un es atkal aizbraucu, nopērku biļeti vilcienam uz Rīgu. Tas kaut kādu diennakti tajā laikā kursēja. Un, nu, pirmais, ko es domāju: mamma jāpanerro. Un es viņai saku: "Zini, ko? Tev taisnība.
Es, protams, netiku institūtā." Un… Tajā momentā pārtrūka saruna, ko nevarēja atjaunot. Bet man tā bija liela mācība - kā daudz kas… Ka nopietnas lietas, vai tās ir, nu, tādas… tādas sarežģītas vai tādas, bargākos toņos ieturamas, vai arī tādos maigos variantos - ka tās ir jākārto, kā saka, bez tehnikas palīdzības. Jo svarīgi ir redzēt arī cilvēka reakciju, acis un tā. Un, nu, protams, kad es aizbraucu uz Rīgu, es jutu, ka mamma ir stipri to visu pārdzīvojusi. Es saku: "Es tevi tikai tā panerroju."
Nu jau es tiku pie kārtīgas migas kopmītnē. Latviešu istabā kopā ar Uldi Braunu, Gunāru Piesi un… Gunāru Balodi. Četrvietīgā istabiņā gulta ir tavs apartaments. Un jāsaka, ka es tajā pirmajā gadā kā tāds vidusskolnieks arī mācījos. Jo tur vēl no operatoru darba nekā īpaša nebija. Bija prasība ļoti daudz fotografēt. Un... Nu, tādi... Kino tehnika, optika, laboratorijas apstrāde. Nu, tur vesela virkne. Protams, kino un mākslas vēsture. Nu, tas pats par sevi, bet tie bija tā attālināti saistīti ar izvēlēto profesiju. Un, tā kā man nekādas tādas… īpašas iepriekšējās zināšanas nebija, vienīgais, ko es tā ar tādu baudu darīju, tas bija viss, kas saistīts ar mākslas vēsturi. Jo mums to pasniedza pasniedzējs vārdā Tretjakovs. Kas bija Tretjakova galerijas dibinātāja attāls radinieks. Viņš mūsu kursu pretēji… …varbūt tā laika tradīcijām veda uz galeriju. Un ne tikai uz galerijas oficiālo ekspozīcijas daļu, bet arī uz fondiem. Un es jau tajā laikā… 56. gadā es redzēju daudz ko no tā, kas vēlāk… un arī tajā laikā bija tāds aizliegtais materiāls. Un, protams, kinovēsturē - filmas.
Filmas, kas ir… Nu, mani ārkārtīgi piesaistīja. Un, jāsaka, ka tās varbūt arī bija tās, kas… nu, kaut kā mani tā noskaņoja uz... uz apstiprinājumu, ka es esmu pareizu profesiju izvēlējies. Bet pienāca pavasaris un, nu... Tā laika Maskava - jāņem vērā, ka tas bija ļoti pretrunīgs laiks. No vienas puses, ir trīs gadi kopš Staļina nāves. Ungārijas, es nezinu, kā lai to sauc - sacelšanās vai nemieri - un… un vesela virkne citu kultūras pasākumu, ar ko Maskava ļoti atšķīrās no Rīgas. Ar Okudžavas koncertiem, ar Vozņesenska un… …citu… …dzejnieku literāriem sarīkojumiem. Un ar Gunāru Piesi esam nakti dežurējuši pie koncertzāles, lai dabūtu biļetes uz Bostonas simfonisko orķestri. Nu, tas vispār bija, kā saka, ļoti īpatns laiks.
Bet pienāca pavasaris un es tā runāju ar Uldi Braunu: "Tu zini, ko?" Ēdnīcās ir tikai vinegrets un salda tēja, un makaroni. Griķi šad tad, kartupeļu nav. Un es tāds lauku cilvēks, kartupeļu ēdājs. Un es saku: "Zini, ko? Varbūt, ka nav īstā vieta." Un, kā par laimi, kad es biju tādā šaubīgā situācijā, parādījās poļu kartupeļi. Un mēs ar Uldi Braunu filmu bundžā, protams, ar… ar kaut kādiem trūcīgiem tauku krājumiem tos sacepām un saēdāmies. Un tad, kad mēs... nu, tā, pēc tās lielās izēšanās pamodāmies, tad es tā nospriedu: "Zini ko? Nav, ko ākstīties. Varbūt vajag sākt otrā kursā." Otrā kursā jau parādījās nopietni pasniedzēji. Un man sevišķi laimējās, ka kursa meistars bija Aleksandrs Galperins. Nu, cilvēks, ko es… varu raksturot kā… …kā tādu īpašu. Tajā ziņā, ka, salīdzinot ar blakus kursiem, kur Kosmatovs bija meistars… Viņš mums nemācīja profesiju. Un mēs no sākuma bijām lielā neizpratnē. Kāpēc tur, teiksim, citiem vīriem māca par... par gaismu, par mizanscēnu, par kameras kustību, bet mums tas tā ļoti tā... nu, pavirši. Viņš vairāk teica tā: "Aizejiet tādu izstādi apskatīties, palasiet to grāmatu." Un stāstīja tādas... tajā brīdī man likās: nevienam nevajadzīgas tādas, nu… dzīves gudrības. Viņš saka… Nu, piemēram. Ja jūs ienākat grupas istabā… un grupas direktors strīdas ar apgaismotāju brigadieri. Nenoskaidrojot strīdus iemeslu, uzreiz nostājieties apgaismotāju pusē. Un mēs tādā neziņā: nu, kāda te loģika, kā saka? Viņš saka: "Pienāks reize, kad no apgaismotāja… attieksmes pret tevi kritiskā situācijā… Viņš var daudz ko paglābt vai tā." Tas simtprocentīgi apstiprinājās.
Tāpat kā otra pamācība, kas man palikusi atmiņā. Viņš saka… "Jums kā operatoram uz paviljonu ir jāatnāk pirmajam. Lai apskatītos, kas ir realizējams. Jums ir jābūt skaidram uzdevumam, plānam, kā to visu realizēt. Un, ja, piemēram… Atnāk tie pārējie un sevišķi, kas ir jūsu grupas locekļi - asistenti un apgaismotāji - tad… nekāda jūs nedrīkstat izrādīt kaut kādu tādu… nu, tādu… Nu, kā lai saka? Sliktu garastāvokli. Rēķinieties, ka operatoram jābūt tādā radošā…" Kā viņš teica, "Tādā pacēlumā pēc dispečera rīkojuma." Viņš saka: "Rakstnieks, tas var turēt, ja vajag, kājas siltā vanniņā. Vai komponists tā, kā..." Nu, ir dzirdēts, ka izvēlas kaut kādas noteiktas jaunrades stundas vai... Un tālāk viņš saka: "Ja jūs, piemēram, kaut kas traucē paviljonā… Tad ir ļoti konkrēti jāsaka: "Fedja, esi tik laipns, paņem trepes un aiznes, lūdzu, un pieslej tur." Ja tās tev traucē. Jo, ja tu tā neteiksi, tad tās trepes tiks noliktas citā vietā, un pēc stundas tās tevi traucēs." Viņš saka: "Šī konkrētībā visā tavā rīcībā lai atšķiras no tā, kā šo pašu pavēli dod režisors: "Vai tad patiešām paviljonā nav neviena, kas varētu tās trepes novākt?" Un tad vai nu nav neviena vai skrien pieci. Kā likums, noliek kaut kur tā, ka tevi traucē." Un šitādas, tādas profesijai vajadzīgas dzīves gudrības - to bija tik daudz! Par kuru vērtību es apzinājos tikai tad, kad...
Nu, es sāku, kā saka, strādāt studijā. Un Galperins bija, pirmkārt, ar... …kolosālām teorētiskām zināšanām,
tādu bagāžu, tik… nu, kā saka… bagātu cilvēku man nav nācies satikt. Un viņš bija bezgala delikāts visādās lietās. Un tai pašā laikā, ja kaut kur kaut ko kāds neizdarīja, tad viņš varēja būt ļoti ass. Arī savos izteicienos. Es pat nevaru to atstāstīt. Mēs - zināmā mērā aiz nabadzības - kursa darbus veidojām divi cilvēki vienlaicīgi
vienu un to pašu darbu. Un kādā trešā kursā laikam… es sametos kopā ar kursa biedru Eberhardu Borkmanu
no Vācijas Demokrātiskās Republikas. Mēs izvēlējāmies vienu epizodi no kaut kādas redzētas ungāru filmas. Nu, lai mēs kaut ko no tās epizodes uzfilmētu savā variantā. Un piestrādājām ļoti nopietni Jaungada brīvdienās. Paši taisījām dekorācijas no elementiem. Un tad, kad bijām to pabeiguši, ārkārtīgi lepni par padarīto darbu… Atnāk Galperins, visu to novērtē un… un vācu valodā manam kursabiedram Eberhardam
pasaka savu vērtējumu. Tad viņš pagriežas pret mani un saka: "Tu saprati, ko es teicu?" Es saku: "Spriežot pēc jūsu žestiem un sejas izteiksmes…" Cik man tās vācu valodas zināšanas, jo skolā es mācījos angļu valodu. "Bet es saklausīju jūsu leksikā daudz tādus teicienus, vārdus, kas tā kā jums nepiederas." Viņš saka: "Labi.
Es tev pateikšu skaidrā krievu valodā." Nu, to es nevaru nocitēt, jo te būs atkal svilpiens. Tā doma bija tāda. Viņš saka… "Ar vienu roku sievietei…" Viņš nosauc divas ķermeņa daļas… "Reizē nevari satvert. Un kas jums te ir? Dekorācija bez priekšplāniem, bez noskaņas. Tā kā teātrī viss ir izvērsts grandiozi, bet jūs neesat… …savu ieceri samērojuši ar iespējām visu to interesanti realizēt." Un tas, ka šis cilvēks patiešām bija tāds īpašs… Tajā laikā jau par to ne visai mīlēja runāt… Viņš pēc kara tūliņ bija nonācis… nevis nonācis, bet laikam nosūtīts uz… …uz Bābelsbergu Vācijā, uz DEFA studiju. Nu, droši vien kā tāds… komisārs, vai? Viņam droši vien bija kaut kāda varbūt pulkveža militārā pakāpe. Un armijas formastērpā viņš aizbrauca, protams, ka pret viņu arī tā izturējās kā pret cenzoru. Bet tad pārliecinājās, ka viņam vācu valodas zināšanas ir tādā līmenī kā Berlīnes radio diktoram. Redzēja, ka viņš ir teorētiski bagāts un filmējis. Runāja, ka viņš ir kaut kad divdesmitajos gados… toreizējā UFA studijā strādājis arī kādu laiku režisora Georga Pābsta uzņemšanas grupā. Tā autoritāte viņam auga augumā. Tad, kad bija Galperinam kaut kāda jubileja Maskavā bija sabraukuši… Nu, es nezinu, pāris simtu dažādu tautību un izcelsmes operatoru. Visi pat nevarēja uz skatuves satilpt vienā fotogrāfijas kadrā.
Es Galperinam arī teicu, ka manā vērtējumā viņa lielākais nopelns ir tas, ka viņš nemācīja mums amatu. Ka mēs to apguvām paši no savām kļūdām un no tādas labvēlīgas skaudības, ka kādam citam kaut kas ir padevies labāk. Bet tas, ko viņš mums mācīja kā… nu, kā tādas dzīves gudrības, ka tas… Vismaz es saku: konkrēti man… Atrast vietu uzņemšanas grupā, kinostudijā kā tādā un visā ķinītī… un… Pateicoties jums, acīmredzot tas ir tas retais gadījums, ka mans darbs studijā bija… Nu, ne tikai maizes darbs, bet tajā pašā laikā arī hobijs. Tas bija dzīvesveids. Kļuva par tādu dzīvesveidu. Tas institūts tomēr… …bija kaut kas tāds īpašs, kas radināja… pie drusku citas attieksmes… pret profesiju, pret pienākumiem.
Nekā šad tad man ir gadījies pārliecināties, pēc studijas sabrukuma it sevišķi, kad kādus desmit gadus dažādās televīzijās nostrādāju. Nu, katrā ziņā tajā laikā bija divas prakses. Viena prakse bija tā, kur iepazinās ar… studiju tehnisko nodrošinājumu, ar… uzņemšanas tehnikas cehu, laboratoriju, dekorācijām. Ar ražošanas plānošanu un tā tālāk. Un man tā… kā saka, pirmā… pirmā prakse bija Ļeņingradā, tas bija burvīgi. Jo es pirmo reizi, kā saka - zināmā mērā ārzemēs - nokļuvu Ļeņingradā vēl vidusskolas gados, kad es mākslinieku savienības šoferim šad tad braucu līdzi kā krāvējs ar smago mašīnu. Un mani pārsteidza tas, ka… Tajā laikā nebija tūristu shēmas, nerunājot par kaut kādām pilsētas kartēm. Un sveša pilsēta, bieži vien iznāca pētīt, kas par ielas nosaukumu. Un tad mani pārsteidza tas, ka tev pietika pacelt acis, neziņā kaut kur apstāties, kad uzreiz bija klāt kāds vecāka gadagājuma cilvēks. Un jautāja tā: "Чем можем вам помочь, сударь?" Man tas bija pārsteigums, jo visur bija biedri, biedri… Un tad, kad es šito atstāstīju Galperinam, tad viņš saka: "Ko tu! Es atceros pirmskara gadus, kad Ļeņingradā tu varēji satikt meitenes, kurām kājas sākās no kakla bedrītes. Neaizmirsti, ka tā bija cariskās Krievijas galvaspilsēta ar savu zināmu cilvēku sugu
un inteliģences pakāpi."
Un atkal, kā saka, viss ir no tādiem gadījumiem. Mēs trāpāmies uz kaut kādām sarunām ar Andreju Moskvinu, operatoru. Nu, kas ir ar Eizenšteinu mūža otrā pusē strādājis pie "Ivana Bargā". Un viņš sadala mūsu to studentu grupu divās daļās. Viņš saka: "Es nevaru tādam milzīgi lielam baram kaut ko runāt." Un pēc pirmās no tām nodarbībām, kas atkal bija tādas īpatnējas… Viņš pasaka tādu lietu: "Informējiet otru grupu, lai viņi nākošā rītā ir 8.00 te, pie studijas vārtiem, es ar viņiem padarbošos." Nu, mēs tagad priecīgi. Nākamā diena mums ir maķenīt brīvāka. Nav jābūt precīzi kaut kur studijā 8.00. Informējam otru grupu, atkal atbrauc Galperins, un… aizejam uz studiju visi - tāds bariņš. Un ir kādi pulksten 9.00 vai… Un par lielu izbrīnu mēs skatāmies, ka stāv… nu, tā otra mūsu kursa grupa pie studijas vārtiem zināmā neziņā. "Kas par lietu?" viņš saka. - "Mēs gaidām te stundu, un Moskvins nav atnācis." Galperins saka tā: "Ir tikai divas iespējas. Vai nu Moskvins ir miris, vai jūs esat nokavējuši vairāk par minūti." Un piezvana viņam… Un viņš saka: "Nu, kā. Es atnācu pulksten 8.00, pagaidīju minūti gadījumā, ja kādam tramvajs kavējas, un gāju projām." Nu, un šī tāda... tā… Nu, tā laika… nu, to labāko cilvēku precizitāte un… …un attieksme pret savu pienākumu - tā bija pasakaina. Nu, man dikti daudz ir devusi tikai no novērojumiem vien. Nerunājot par pārējo visu, kas Ļeņingradā ir redzēts un piedzīvots.
Un atkal, ja par tādu humoru runā… Ne jau bez Moskvina ziņas mūs norīkoja par apgaismotājiem uz kādām piecām dienām vienā uzņemšanas grupā. Kurā… liela… …slimnīcas dekorācija bija uzcelta nevis paviljonā, bet ārpus studijas, tādā brīvā laukumā, lai ar… dienasgaismas palīdzību varētu sekmēt, lai tā slimnīca izskatītos tādos gaišos toņos. Nu, plus vēl, protams, volta loka prožektori, tā saucamie digi. Un… Saules gaismu piesedza ar zināmiem tādiem tīkliem vai sietiem. Nu, mēs kā gaismotāji augšā uz tām… tādām… …koka stalažām, kur tie prožektori bija. Tie prožektori katrs ir apmēram 90 kilogramu smagi, un tie ir pamatīgi pienagloti. Un pirms filmēšanas ienāk operators un liek iededzināt gaismu. Viss tiek izdarīts. Viņš saka: "Jā, viss ir kārtībā, bet šito prožektoru, to, lūdzu, par diviem metriem pārceliet tur, kur jums tā fufaika uz naglas karājas." Nu, tagad mēs meklējam kaut kādus darbarīkus, lai lauztu vaļā visu to naglojumu. Un pienāk pie mums apgaismotāju… …pārstāvis, štata apgaismotājs, tāds vecāks vīrs. Viņš saka: "Puikas, paņemiet naglu un to fufaiku pārkariniet divus metrus tuvāk prožektoram." Nu… Protams, ka mēs tā izdarām, domājam, ka nu būs baigais tracis, vai ne? Atnāk operators, iededzina gaismu. Viņš saka: "Nu, pavisam cita lieta!" Un tad es tā sapratu, cik ārkārtīgi maz vajadzīgs, lai tu savā profesijā zaudētu autoritāti.
Ja tu esi kaut ko palaidis garām, ja tu neesi redzējis un... Moskvins bija tas, kas teica tā: "Pirms atskan komanda "Motors!" un tūliņ sāksies filmēšana… Tu kā operators esi tas, kam ir viss jāpārbauda. Apģērbs, grims, apgaismojums - viss, viss, viss. Jo rēķinies ar to, ka kino nav teātra izrāde, kur tu vari katrā nākamā izrādē, ja ir pielaista kaut kāda kļūda, kaut ko uzlabot. Bieži vien tas, kas tiek fiksēts, tas arī paliek uz ekrāna.
Un ņemiet vērā to, ka kino ir tā… Nu, kā lai saka? Tā mākslas nozare, kur… …ar vārdiem tu neko nevari pateikt. Ekrānam mēli blakus nepiekārsi. Ko tu arī nebūtu gribējis, viss ir tas, ko tu esi realizējis, padarījis uz ekrāna."
Nu, es esmu tādu... …gudru cilvēku sabiedrībā mācīts. Un, protams, ka daudz kas, kad es sāku… …vērot, kas notiek otrās manas prakses laikā… Es apzināti izvēlējos, ar studijas direktoru un arī Maskavā saskaņoju, ka es gribu braukt uz Rīgu pie operatora Māra Rudzīša praksē. Māris Rudzītis toreiz ar režisoru Rolandu Kalniņu veidoja Rolandam pirmo patstāvīgo filmu, Brodeles laikam scenārijs, "Ilze". Un es, nu, aizbraucu... filmēšana notika Cēsu apkārtnē. Un es aizbraucu tādā neziņā, kas man ir jādara. Un es Mārim Rudzītim prasu: "Nu, kādi mani pienākumi, mani uzdevumi?" Viņš saka: "Pirmajā dienā es tev pateikšu, bet tālāk skaties pats, kur tu vari pielikt roku, lai kopīgais darbs iet uz priekšu." Un, saklausījies to un vēl visādas citas gudrības, es… …nezin kāpēc apsēdos uz sinhronās kameras alumīnija kases. Nu, tāds liels koferis, kur ir kamera. Un man pienāca klāt tā saucamais supertehniķis, kas rūpējas... …gādā par kameras, par optikas apkalpošanu, apkopšanu… Viņš saka: "Zvirbuli, ko tu dari? Rēķinies... …ka tā ir tava maizes māte. Un kā tu izturēsies pret viņu, tāds būs arī tava darba rezultāts… …uz ekrāna." Viņš saka: "Un sēdēt uz kameras kastes ir tāpat kā ar pliku pakaļu uz pusdiengalda apsēsties." Nu, un tādu gudrību, kā saka… es tur… …saklausījos ļoti daudz no… Centos, cik var, palīdzēt un… Apgaismotājiem satinu kabeļus, kad beidzās maiņa. Un atkal pienāk man klāt, viņš saka: "Zini ko, izritini. Un es tev parādīšu, kā kabeļi pareizi jātin."
Un tad es tā atceros, ka kaut kad vēlāk, Vācijā, filmējot "Ralliju" ar Brenču, kad mēs bijām ļoti nelielā grupas sastāvā… Vācieši tādā kopīgā pasākumā, beidzot filmēt tās epizodes, kas bija paredzētas Vācijā, teica tā: "Zināt ko? Mūs ārkārtīgi pārsteidza jūsu grupas, nu, zināmā mērā varētu teikt, demokrātisms. Operators var tīt gaismoņiem kabeļus, bet vajadzības reizē apgaismotājs var nākt un, teiksim, vadīt… stādīt fokusu filmēšanas laikā." Nu, tā… tā tas ir. Un, protams, ka, beidzoties filmēšanas periodam "Ilzei" tur, Cēsīs… Man vēl bija kaut kāds mēnesis laikam vai varbūt īsāks laiks, to es vairs neatceros. Un mani piestiprināja pie… Leonīda Leimaņa un Ziga Vītola filmēšanas grupas. Zigmunda Skujiņa scenārijs, "Šķēps un roze". Es tā salīdzināju, kāda atmosfēra ir vienā grupā, kāda ir otrā, man tā… Režisoru salīdzinājums bija dikti tāds… Nu, kā lai saka? Nu, nevis nelabvēlīgs, bet kritisks attiecībā pret Leonīdu. Es apzinājos viņa nopelnus pirmskara Latvijā un… …un darbu kā aktierim un režisoram. Vienu laiku viņš bija arī Dailes teātra direktors un tā. Nu, cilvēks ar augstu inteliģences pakāpi, bet tā viņa attieksme, vēlēšanās kaut kā visu to drusku tā piepacelt… uz tādas zināma dekoratīvisma robežas, man tas viss likās ne visai.
Bet svarīgi ir tas, ka šajā… …filmā tā saucamais objekts "Grēves māja", dekorācija… Tur kaut kur netālu no Politehniskā institūta, vai ne? Kur ir tas… …Strēlnieku laukums vai kā tas tagad saucas. Un… Tur ir tāda epizode, kur… kaut kādas žurkas skrien pāri pār mājas slieksni. Un, nu… Tās žurkas ir atvestas, un tās ir jāfilmē. Un man uztic tās uzfilmēt. Man par lielu brīnumu tie ir arī pirmie manis filmētie kadri, kas Rīgas kinostudijas produkcijā kaut kur tika izmantoti.
Mēs ar Gunāru Piesi… viņš gan bija vienu kursu par mani vecāks, bet… Tas deva iespēju mums strādāt vienā grupā pie diplomdarba. Mēs nospriedām, ka taisīsim dokumentālu īsmetrāžas filmu par Latvijas zvejniekiem. Mēs nobraucām gar Baltijas jūras piekrasti. Visā robežas garumā no Lietuvas līdz Igaunijai. Nu, un tā kā tajā laikā, kaut kur līdz Mērsragam ieskaitot… …līcis līdz Kolkai un tālāk atklātās jūras piekraste bija… …aizliegtā zona. Tad mēs izvēlējāmies Salacgrīvu. Un… Salacgrīvā tādā pirmajā dienā es staigāju ar fotoaparātu, fotografēju, skatos, ko mēs varētu te kaut kur tā filmēt. Un pēkšņi es saņemu tādu slapju brezenta cimdu… …metienā sejā un pa fotoaparātu. Es tagad tā ilgi skatos, kurš ir tas, kas man tā… Nu, vīri vilka ārā toreiz no motorlaivas nu, iespējams, stāvvadu. Uz smago mašīnu, kas stāvēja tur uz steķiem pie pašas tās mola malas. Es pieeju klāt un prasu tam vīram: "Spriežot pēc tā, ka jūs tā augstu stāvat, jums tā parocīgākā pozīcija bija man to cimdu atmest." Es saku: "Ar ko es esmu nogrēkojies?" Viņš saka: "Nu, tu zini, tu taču esi no tiem pašiem tūtiņdrejeriem." "Kā?" - Viņš saka: "Mums pirms nedēļas te bija atbraukuši no Ļeņingradas hronikas. Un viņiem vajadzēja uzfilmēt, kā mēs te Baltijas jūras sudrabu smeļam." Nu, bet bula laiks, un viņiem komandējuma laiks beidzas, un zivju nav. Nu, kāda kaste tur tāda. Nu, tad viņi bija pielaiduši vienu laivu līdz trešdaļai ar ūdeni. Un no pārējām laivām nozvejotās reņģes sabēruši tajā ūdenī. Nu, protams, izskatās tā, it kā tā laiva būtu zivju pilna. "Mums visiem gumijas zābakos lika stāvēt tajā ūdenī, kur tās zivis peld pa virsu. Un tēlot, ka mēs esam šausmīgi priecīgi par varenu lomu." Viņš saka: "Un tie bija tādā pašā rūtainā kreklā kā tu. Laikam te tā taisies mums tā piešlīherēties."
Un tad viss tas, kas tur tajā Salacgrīvā tika… nu… …novērots… Man jāsaka, ka prāta toreiz nebija. Protams, nebija magnetofona. Nebija arī kaut kādas tādas amatieru kameras. Bet, nu, vajadzēja taču… To, ko es tur saklausījos, to visu vajadzēja vismaz piefiksēt. Jo, cik tad cilvēks var paturēt atmiņā! Tad es tā sapratu, ka… …zvejnieki ir cilvēki, kas ciena jebkuras profesijas un tautības cilvēku, ja tas godīgi dara savu darbu. Un ar tādu pašu attieksmi izturas arī pret pārējiem. Un, protams, ka pirmajās trīs, četrās dienās, braucot tajā laivā, ko mēs bijām izvēlējušie kā filmēšanas objektu… Vairāk mēs stāvējām pie borta bāliem ģīmjiem nekā… nekā kaut ko filmējām. Bet, kad tev trešā, ceturtā dienā viens no tiem zvejniekiem ar garu tuteni no burkas izvelk uzdurtu dārza zemeņogu un pasniedz, sacīdams: "Tu zini, ja nav, ko vemt, tad ir beigas klāt." Tad es tā sapratu, ka nupat ir kontakts. Nu, un tad viss tas pārējais, kas notika tajā aprobežotajā laikā, tas bija… nu, tas bija pasakains.
Un es tā rēķinu, ka… Nu, vēlāk man ir bijušas arī citas iespējas strādāt tādā zvejnieku vidē: Rojā, Kaltenes pusē. Ja manā raksturā ir kaut kas labs, tad tas lielā mērā ir, pateicoties tiem zvejniekiem. Bet tās beigas bija visai bēdīgas. Nu, mēs no institūta ar Piesi atbraucām uz Salacgrīvu, un mums bija tikai kamera, filma un stipendija. Bet… nu, kontaktējāmies ar toreizējo… televīzijas kaut kādiem redaktoriem, viņi apsolīja, ka vajadzības gadījumā mums palīdzēs ar transportu. Un kādreiz, kad kāda gaisma vajadzīga, atsūtīs. Nu, laboratorijas apstrāde atkal kinostudijā. Toreizējā… Artilērijas ielā bija laboratorija. Un tad, kad tā filma bija jau… materiāls gāja uz beigām, nu, acīmredzot… Man nav tādas drošas ziņas, bet tā vismaz runāja, ka… televīzijas studijā attiecīgās instances, redaktori vai kādas redakcijas ir to mūsu uzfilmēto materiālu skatījušies… Un tajā pašā laikā to materiālu ir vērojuši arī, nu, laikam, kā mums atstāstīja: Limbažu rajona partijas komitejas kaut kādi darbinieki. Un tie bija teikuši: "Kas te ir safilmēts? Te taču ir cilvēki ar bleķa zobiem." Un es tajā laikā galīgi nesapratu, ko nozīmē "bleķa zobi". Un tikai vēlāk man paskaidroja, ka… Tiem, kas ir vai nu… …dienējuši kaut kādās militārās struktūrās vācu armijā, vai bijuši leģionā, bojāto zobu vietā ne jau sudrabu lika, bet, nu, tādu… Nu, kaut kādu šitādu pelēka veida tādu kaut kādu metāla… nerūsējoša materiāla zobu. Un tie bija ievērojuši to blāvo spīdumu, un tas bija par iemeslu, ka… to ķinīti uz laiku apturēja.
Un es, protams, aizbraucu uz Maskavu ar to materiālu, cerēdams saņemt no Galperina kaut kādu tādu atbalstu. Bet mums nebija… Es viņam nevarēju atstāstīt, kas tie bija par pārmetumiem, par kritikas motivējumu, kāpēc tāda situācija izveidojusies. Un viņš paskatās to materiālu un saka tā: "Zini, ko? Kas jums tur tajā aizmugurē noticis, to es nezinu." Jo… tas bija laiks, kad… ar autoriem jau nekur īpaši nerunāja. Bet teica: "ir…" Nu, tāds… "Ir tāds spriedums", ir tāds vērtējums. Vai ne? Anonīms tāds. Galperins tikai teica: "Zini, ko? Ko es jums varu pateikt, ka jums tas ķinītis drusku uz tādu smukuma pusi iet. Jums galvenais varonis - tas ir labākais laivas kapteinis. Viņš ir biedru tiesas loceklis, spēlē pašdarbības teātri. Mājās audzē rozes - nu, tas drusku tā…" Es saku: "Bet tas viss ir fakts. Tāds ir, Mārtiņš Auziņš."
Un Vizma Belševica vēlāk… Viņa bieži brauca kopā ar Gunāru Priedi pie mums uz Salacgrīvu, uzrakstīja dzejoli "Mārtiņa jūras deguni". Nu, un tā to… ķinīti mēs nepaspējām pabeigt tajā laikā, kas bija atvēlēts diplomdarba uztaisīšanai. Institūtā jau bija noteikts skaidrs datums, kad mums ir jāaizstāvas. Nu, un tad mani izslēdza no institūta ar tiesībām aizstāvēties divu gadu laikā. Nu, un es bez… bez darba, bez stipendijas, bez kaut kādiem ienākumiem - tādā lielā apjukumā. Un, tā kā daudz kas manā dzīvē ir noticis, pateicoties gadījumiem vai labiem cilvēkiem…
Gunārs Priede, ar kuru es biju iepazinies, kad viņš šad tad atbrauca pie mums uz kopmītni Maskavā. Un tagad te arī, Salacgrīvā. Viņš bija studijas direktoram Pāvelam Jankovskim teicis tā: "Man ir uzrakstīts viens scenārijs. Bet es jums viņu pārdošu tikai tad, ja jūs… …dosiet to darbu Piesim, Zvirbulim, Pauzeram un Balodim." Kas bija beiguši kā mākslinieki kādu gadu pirms mums. Jankovskis saka tā: "Bet kā es varu dot? Viņiem nav pat institūta diploma. Kā es varu viņiem uzticēt dažus simtus tūkstošus naudas? Nerunājot par visu pārējo, tādu atbildību." Nu, bet beigās Priede laikam kā… scenāriju redakcijas kolēģijas vadītājs bija teicis tā: "Nu, ko? Tad neko." Beigās nolēma tā, ka labi, lai viņi uztaisa aktieru proves. Tad paskatīsies, kas tur iznāk. Nu… Es neatceros, vai Piesim bija gluži tāds pats formulējums, neaizstāvot diplomu, kā man. Nu, es ar… ar asistenta algu pildīju pirmā operatora pienākumus. Vienīgais, ko mēs norunājām ar Piesi, ka mēs strādāsim lēni, pārdomāti, lai cilvēkiem rastos iespaids, ka mums ir zināšanas, ka mums ir… Nu, un, protams, ka… Jau ar pirmajām dienām sākās kaut kādi tādi novērojumi, kas atkal noderēja visā mūžā.
Viens no tiem bija tas, ka pirmajās dienās atnāk uz paviljonu… "Rīgas Balss", teiksim, fotogrāfs. Neizslēgtas gaismas. Lūdz mani no kameras otras puses atnākt te, tajā filmēšanas laukumā. Un, kad es ieraudzīju tās spilgtās gaismas… Nu, es apjuku. Es sapratu, ka tur stāvēt ēnā ir daudz, daudz labāk, nekā… Bet es sapratu uzreiz, ka… Lai nu kam, bet ar aktieri jābūt vislielākajā kontaktā. Un visvairāk ir jāpalīdz viņam, jo viņam tie apstākļi ir vis… tādi… nu, nepievilcīgākie, nepiemērotākie radošam darbam. Salīdzinot ar apstākļiem varbūt teātrī.
Man kopmītnes istabā ar Gunāru Piesi, neskatoties uz viņa visai sarežģīto raksturu, …bija ļoti draudzīgas attiecības. Viņš kā tāds… …vecāks, gudrāks un izglītotāks cilvēks mani dikti vāca līdzi. Maskavā uz visādām tikšanās reizēm un tā. Un Salacgrīvā mums bija ārkārtīgi labas attiecības. Kopā sākām strādāt arī pie "Kārkliem pelēkiem", pie pirmās filmas. Un… Viss tā daudzmaz, daudzmaz normāli gāja, bet… Nu, nevarētu teikt, ka būtu tā pati labvēlīgā… Savstarpējās attiecības, kas bija tajā Salacgrīvas laikā. Un kaut kur uz pašām filmas beigām… Mēs filmējam VEF kultūras pilī teātra zāli. Un es zinu, ka ir palikuši pāris kadri zem skatuves grīdas. Nu… dubliera… …tādā būdā. Un… Kamēr Gunārs vēl ir augšā, es tajā patrepē… uzlieku kameras un gaismas. Un apskatos, kā mums te tā labāk iekārtoties, lai varētu pēc iespējas ātrāk uzfilmēt tos… pāris kadrus. Atnāk Gunārs, un pārmet man, kāpēc es esmu te tā, nesaskaņojot ar viņu, izdarījis. Es saku: "Gunār, bet nu…" Es viņam izstāstu visus savus rīcības motīvus. Viņš saka: "Nē, tas neder. Darīsim tā." Un tagad viss, tas, ko viņš pasaka, ir gandrīz gluži tas pats, kas man bija, tikai par 180 grādiem uz otru pusi. Un tur kaut kā tā sanāca, ka mēs ar lielām grūtībām paspējām uzfilmēt. Bet man tas gadījums dikti palika prātā. Nu, sīkums. Bet, ka tas tomēr ir kaut kāds tāds traucējums. Un… Es tā sapratu, ka… uzņemšanas laukums nav tā vieta, kur ir… …nu, ar režisoru jādibina… Nevis jādibina, bet jāstrīdas par kaut kādām elementārām lietām.
Es ļoti labi apzinos, ka režisors ir kapteinis uz komandtiltiņa, bet, ja tu nevari ar argumentu palīdzību, ar kaut kādu savu pieredzi pārliecināt par savu uzskatu pareizību, tad… Tad labāk jāizvēlas režisors, ar kuru tev kontakts ir nodrošināts. Un tālākā visa tā darbība bija tāda, ka… Mani ļoti pārsteidza Vija Artmane. Nu, uzfilmējām kaut kādu viņas tuvplānu. Viņa pienāk pie manis un saka: "Nu, kā… Es saku: "Vija, tur taču ir režisors, ej, jautā viņam." "Jā," viņa saka, "bet viņš skatās no malas. Kā jūs sakāt, "paralakse" tur ir zināma. Bet tu esi vienīgais, kas mani redz tādu, kāda es būšu uz ekrāna." Un mani pārsteidza. Pieredzējis cilvēks. Un es taču puika, bišķi pāri par 20 gadiem. Un viņa nāk papriekš pie manis prasīt, kāds ir uzfilmētā kadra rezultāts. Un es tā atkal kārtējo reizi sapratu, cik svarīga ir sadarbība, ar aktieriem it sevišķi. Es tā domāju: būtu man tik labs kontakts ar Gunāru Piesi, tas būtu baigais vinnests.
Un tad es nonācu ar Leonīdu Leimani "Kapteinī Nulle". Un… nu, atkal, kā saka… Leonīds ir smalks cilvēks, bet kaut kur ir daudz tādas vietas, kur man likās, ka Egona Līva tāda skarbāka un pieredzējušāka cilvēka nostāja man ir pieņemamāka, nekā viss tas, ko… …atsevišķās epizodēs Leonīds gribēja. Un tad es pārliecinājos, ka atkal taisnība bija Galperinam, kas kādreiz teica tā: "Atceries, ka… …ir reizes, kad tu nevari panākt ar loģiku… savu kaut kādu tādu uzskatu pieņemšanu, ierosinājumu pieņemšanu." Viņš saka: "Nu, tad ir nepieciešama drusciņ tāda diplomātija." Un es pamēģināju. Ar Leonīdu ejam uz tramvaju. Es saku: "Režisor, atcerieties, ka pirms nedēļas jūs izteicāt tādu domu…" Nu, un es tagad viņam pasaku to, ko es gribu viņam pateikt. "Kā?" viņš saka. "Vai tad es tā teicu?" Es saku: "Nu, bet, kā, es to labi atceros." "Ā... interesanti!" Un tā es tā sapratu, ka… nu, ka… Ir kaut kādi paņēmieni, ko tā varētu varbūt izmantot.
Bet tad, kad pabeidza to ķinīti, un viņš gatavojās jau filmēt Blaumaņa to… "Ugunī" vai "Purva bridējs"… Viņš mani aicināja par operatoru. Tas notika tādā vēlā vakara stundā tukšā paviljonā. Mēs tā drošības pēc, lai mūs neredz, aizlīdām aiz kaut kādām dekorācijām. Un viņš izstāsta visu, ko viņš domā par filmu un kāpēc viņš gribētu mani. Bet es viņam saku: "Atcerieties, ka mums tā diezgan raibi gāja tajā filmā. Vai nebūtu prātīgāk,
ja jūs pameklētu kaut kādu citu cilvēku ar citiem uzskatiem, ar citu attieksmi." Nu, un tad Mārtiņš Kleins nonāca. Un vēlāk, kad bija tā… Leonīdam Leimanim dzīve gāja uz rieta pusi, tad mēs vēlreiz tā aprunājāmies un teicām: "Zini, ko? Tā bija mums tāda pareiza saruna." Un es… ap to laiku jau biju sapratis, ka ir… nu, jāstrādā tikai ar tiem režisoriem, ar kuriem uzreiz veidojas tāds cilvēcīgs kontakts. Un tas var būt ārkārtīgi dažāds.
Man ir bijuši žurnālisti, kas jautā: "Nu, kā jūs ar Rolandu Kalniņu?" Nu nekā. Nekādas runas, kad, kā saka, apsēžas pie galda, nupat prāto. Jā, ir bijušas runas par… Piemēram, "Es visu atceros, Ričard!" - par dekorāciju izvietojumu, par kaut kādām kameras kustībām un tā. Bet tās nav tādas… nu, tādas… Un tad es tā atceros, ka es… kinosavienībā strādādams, krāju šādas tādas gudrības. Un te… atradu Raizmana interviju, kur viņam uzdod jautājumu: "Kādam jābūt režisoram, lai viņš savā profesijā būtu tāds… nu, korifejs, redzams?" Nu, un tad viņš stāsta. Protams, orientēšanās literārā materiālā, darbs ar aktieriem un vesela virkne citu. Viņš saka: "Bet pats svarīgākais ir atlasīt konkrētam darbam… vispiemērotākos cilvēkus katrā profesijā." Un noskaņot viņus uz kopīgu rezultātu. Un es tā domāju: "Re, kur precīzi cilvēks pateicis, kas ir ļoti svarīgs tādā atmosfērā." Un, vienalga, ar ko es esmu… Esmu pēc tam strādājis kopā ar Rolandu Kalniņu, ar Streiču, ar Brenču, ar Krilovu Pēteri, ar Rozenbergu… Varbūt kādu es esmu aizmirsis? Nu, nezinu. Vienmēr man ir bijusi, kā saka… nu, tāda īpaša… īpaša… nu, es nezinu, sadraudzības, sadarbības atmosfēra. Ir tādam cilvēciskam kontaktam un… Pat var strīdēties.
Es tā vienmēr atceros, ka es savā puiciskā nesavaldībā kādreiz… Rolandam esmu… nu, kaut ko tā pasaku tādā asā formā. "Klausies, Roland, tas, ko mēs uzfilmējām, tas taču ir galīgais tāds un…" Un tai pašā laikā Rolands saka: "Hm, tu zini, ko? Man ir jāpārdomā." Un paiet tas laiks… "Ir divas iespējas," viņš saka tā. "Tu zini, vai nu tev ir taisnība… Vai arī es nevaru tavu priekšlikumu pieņemt." Un viņš argumentē to savu nostāju. Nu, tā ir… tā ir tā atmosfēra, kas nepieciešama, lai normāli strādātu. Lai kino nebūtu tikai maizes darbs, bet kaut kas vairāk.
Zane Balčus: Vai jūs varētu izcelt varbūt kādu filmu,
kas jums ir likusies visizaicinošākā? Tieši no operatora darba pozīcijām.
Miks Zvirbulis: Oi, tas ir... To ir ļoti grūti pateikt, jo, redziet, kā tas ir tādā… Darba sākumā ar tādu puicisku nostāju… man liekas, tajā laikā man vissvarīgākais bija tas, kā gatavo darbu… kā to uztver kritiķi, priekšniecība un skatītāji. Bet drusciņ vēlāk es sapratu, ka, protams, tas ir ļoti patīkami, ja to darbu novērtē, bet vēl svarīgāk ir tā atmosfēra, kādā filma tapa, cilvēki, ar kuriem tu satikies. Un tagad pateikt kaut kādu īpašu, kā es vērtēju, ko es no tām - cik tās filmas es esmu uzfilmējis, es to nezinu, 30 varbūt - izceltu… Jā, nu, protams, pati pirmā, "Kārkli", tāpēc, ka tā bija pirmā filma. "Četri balti krekli" un… "Mans draugs - nenopietns cilvēks"… nu, atkal: gan rezultāts, gan tā, tāda... tāda… atmosfēras ziņā.
Ar Gunāru… ne ar Gunāru, bet ar... Dunkeru es laikam esmu pēc skaita filmējis visvairāk. Bet prātā man ir palicis tikai "Klāvs - Mārtiņa dēls". Nu, daudzu apstākļu dēļ. Kāds bija Jāņa Lūša scenārijs un kādas vietas tika izvēlētas, un aktieri… Un Gunārs Cilinskis… ar savām "Bailēm". Es varētu teikt tā, ka man ir viena, nu, tāda īpašība, ko… ko... es tā apzinos, ka… Es negribētu taisīt nevienu filmu… Nu, tā saucamo kaut kādu kostīmu filmu vai par tādiem laikiem, par kuriem man nav nekādas personīgas… vai atmiņas, vai pieredzes… Jo tad es nonāku… …uz ekrāna vai uz teātra skatuves redzētā iespaidā.
Un… pat, piemēram, tādā filmā kā "Bailes"… daudz kas man ir tīri tādā bērnišķīgā formā palicis prātā no tā, ko es redzēju 44., 45. gadā. Tur, Kurzemes tā saucamajā katlā. Un tur kaut kādi mani novērojumi. Protams, nekādā veidā… …tieši nevarēja atstāt iespaidu uz filmu, bet es domāju tā. Ja es par to filmu dabūju "Lielā Kristapa" operatora balvu, un otro vissavienības prēmiju par labāko krāsu filmas izmantošanu…
Tad, protams, tajā bija arī daudz kas tas, ko es pieredzēju, novēroju tajā… tajās kara pēdējās dienās Kurzemē. Un tā visur. Nerunājot par… "Mans draugs - nenopietns cilvēks", kur ir viena otra vieta, kuru es esmu… atstāstījis Jānim, ko es esmu pats redzējis, ko es esmu kaut kur saklausījis… …saskatījis. Un es esmu vienmēr centies, ja vien man ir iespēja tādās ekspedīcijās… izvēlēties dzīves vietu es nekad neesmu gribējis dzīvot viesnīcās. Es vienmēr esmu prasījis, lai mani iekārto pie, sarunā pie kaut kādiem cilvēkiem mājās. Jo bieži vien es tur dabonu tādu pieredzi, kas… Nu, ne vienmēr tā tiek izmantota vai rodas tāda iespēja, bet, nu… Kā saka, piemēra pēc… Tajā… Dunkera filmā… …plūdu ieskautajā mājā kaut kāds tur tāds pārtraukums, un es šķirstu albumu, fotoalbumu. Un tajā albumā es ieraugu kadrus, kur zārks ir uzlikts uz mājas sliekšņa, apkārt ir ūdens. Cilvēki stāv ap zārku ūdenszābakos, un zārka otrs gals ir uzlikts uz ķebļa. Un tad ir kadri, kur vairākas laivas brauc uz kapiem. Vienā ir zārks ar pieslietu krustu. Tālāk ir kaut kādi vainagi, un tad ir kaut kādi pavadītāji. Es domāju: "Redzi, ja kaut kur būtu tāda iespēja…" Jo tā dzīvē nenotiek parasti. Bet tas ir kaut kas tāds īpaši, kā saka, tāds raksturīgs.
Vai atkal. Gatavojoties Cilinska filmai "Bailes", meklējam riju. Ar… mākslinieci esam Vidzemes pusē. Nu, protams, pirmais gājiens ir uz kaut kādu tur ciema padomi, lai pastāstītu, kas mums ir vajadzīgs, lai palīdz orientēties. Un mums tā pasaka, ka ir vienas tur tādas mājas. Nu, tās gan tagad ir pamestas, jo saimnieks tur ir miris, bet tur ir smuka rija. Un ir kaut kāds agrs pavasaris vai vēls rudens, es vairs īsti neatceros. Un ejam ar mākslinieci uz to vietu. Jo piebraukt ar mašīnu tur nevar, tur izdangāti ceļi. Aizejam… Ir, nu, tāds saimniecības ēku puduris, liela rija. Bet tāda, nu, kaut kāda drusku, drusku… nu, nav pa prātam. Bet mēs skatāmies, ka istabas durvis vējš tā virina drusciņ. Ieejam tajā istabā, un ko mēs ieraugām? Ir klāts bēru viesu, atvadu galds. Ir mirušā saimnieka fotogrāfija. Ir melna lenta pāri, gareniski pāri pa visu to galdu. Un kas tas trakākais: ir nenovākti trauki. Kā cilvēki ir cēlušies augšā no tā galda, jo tajā mājā neviena vairs nav. Un tas viss ir palicis tā. Atkal, es tā domāju: nu, tādu noskaņu dabūt! Un vēlāk es uzzinu, kā tas saimnieks ir gājis bojā. Vienmēr esmu centies savākt kaut kādus tādus novērojumus, ko var pēc tam izmantot.
Ā, un tam Raizmanam bija tāds labs teiciens: "Nekad nenoniecini to, ko tev var pateikt priekšā jebkurš uzņemšanas grupas cilvēks. Jo viņam tā pieredze konkrētā situācijā var būt simtkārt lielāka, nekā tev kā režisoram." Tāda… Nu, tā es esmu visu laiku tā centies kaut kur vākt to materiālu. Pat tad, ja es to nevaru, kā saka, izmantot. Man bija ļoti patīkama tā viņa lielā… nu, kā saka, tāda noturība visā meklēt tādu gandrīz vai dokumentālu… ticamību katrā kadrā. Un tad es tā sapratu, ka viņš taču kādreiz bija taisījis laikam pēc Lorenca scenārija "Mana Rīga". Ka viņam ir tāda… neskatoties uz konservatorijas izglītību, tāda… tāda laba pieeja filmētā materiāla dokumentālismam. Un… Daudz kas bija tāds, tāds… priekš manis neparasts. Bet katrā ziņā es esmu pateicīgs viņam par to, ka tas drusku deva iespēju no tāda cita redzespunkta paskatīties… uz filmējamā materiāla tādām... neparastām projekcijām. Nerunājot par to, ka daudz kas bija tāds, ko atkal es tā… No tā cikla, ka ne tikai pati filma, bet bieži vien, kas ir ap to ir vērā ņemams. Nu, tā.
Ir kaskadieru grupa. Epizode, kurā kaskadieri lec ārā no ejoša vilciena. Nu, viss tas ir ļoti meistarīgi, mums ir saliktas daudzas kameras, viss ir uzfilmēts. Bet es tā atkal iedomājos: "Nu, laboratorijā - velns viņu zina! Nu, ja nu sanāk kaut kādi… Vienalga kaut kāda iemesla pēc kaut kāds brāķis." Un es tai… kaskadieru grupai, tiem ārā lēcējiem saku tā: "Ziniet ko, veči? Uztaisām pēdējo reizi, vēl vienu." Vsjo! Neviens neko. Viņš saka: "Nē, nekādas pēdējās reizes nebūs." Jo kaskadieru darbā "pēdējā reize" nozīmē kaut ko citu kā… kā man, tādam neprofesionālim šajā jomā. Viņš teica: "Ja tu būtu teicis "vēl vienu reizi" - lūdzu, bet "pēdējo reizi" mēs netaisīsim." Un tā es tā sapratu, ka ir lietas, kuras ir, nu, ļoti, kā saka, jāievēro. Ka ir dažādi cilvēki ar dažādu pieredzi, ar dažādiem uzskatiem. Ka tā jāzina, ko un kā tu, kā saka, runā.
Un nobeidzām šo filmu, un "Ralliju"… Tam Golovņovam bija labs teiciens, ka tā nav tikai profesija, tas ir raksturs. Un man kā skorpionam, jāsaka, ir tāpat kā… mirušajam draugam Dailim Rožlapam, kas ir vienu dienu… …atšķirīga viņa dzimšanas diena… Ir tas skorpiona raksturs ar visām pretrunām un… Un es esmu no tiem cilvēkiem, kas saka tā: "Vai nu cilvēkam nav rakstura, vai tas viņam ir pretīgs." Un es domāju, ka man tas ir pietiekami, kā saka, pretīgs. Jo… Ir lietas, kuras tu vari panākt tikai ar zināmu tādu uzstājību. Cita lieta, ka tie līdzekļi, kā tu realizē savas ieceres, var būt ļoti dažādi. Te jau kaut kur stāstīju. Gan kaut kādi argumenti, gan varbūt tāda diplomātija, gan varbūt arī tāda zināma nežēlība.
Es tā ļoti labi atceros, ka institūtā viens no pasniedzējiem teica tā: "No tā brīža, kad parādīsies iespēja attēlu fiksēt tāpat kā skaņu - uz magnētiskā filmas celiņa, operatori dzīvos 7-8 gadus ilgāk." Jo ir iespēja uzreiz pārliecināties par to, kas ir padarīts. Bet tad, kad filmēja uz parastās, gaismas jutīgās filmas, kamēr materiāls nonāca laboratorijā, kamēr to apstrādāja, kamēr tu redzēji… Tās bija diezgan mokošas stundas.
Un, nu… atkal, ja es runāju par savu pieredzi… "Kapteinī Nullē" mēs esam Ziemeļjūrā, turpat, es nezinu, mēnesi jau ne, bet kādas trīs nedēļas. Un filmēto filmējam un krāmējam kaudzē. Un tagad nu beidzot esam atbraukuši uz Rīgu, un vienu no asistentiem sūtām uz laboratoriju. Es saku: "Guli kaut klāt, bet seko līdzi, lai tur viss būtu kārtībā." Un paiet kaut kāds laiks, mums pa kuģa rāciju nekādas ziņas nenāk. Mēs lūdzam kuģa kapteini, lai viņš mūs pieved kaut kur jūras līcī, pretim kaut kādai dzelzceļa stacijai, mēs brauksim vakarā ar elektrisko vilcienu uz Rīgu. Un aizbraucam, un skatāmies, ka studijā, montāžas ceha logā sēž tas mūsu aizsūtītais asistents. Mēs pa gabalu, neieejot studijā, saucam: "Klausies, kas par lietu? Kāpēc tu nedod ziņu?" Viņš saka: "Puikas, es esmu pārbijies. Es jums neko nevaru pateikt. Viss uzfilmētais materiāls ir brāķis. Kādi 20 metri varbūt vienīgi…" Nu, mēs tagad tādā garastāvoklī ieejam… …telpā, kur skatīties. Slēdz iekšā projekciju, es skatos, un es neko neredzu. Es domāju, vai nu tāds uztraukums, vai ir tāda lieta, ka sievietes, kas strādā laboratorijas… tehniskās kontroles nodaļā ir daudz redzīgākas. Tas tā no dabas viņām ir dots. Ka es varbūt kaut ko nesaskatu. Un paiet tāds laiciņš, mēs tādi apjukuši. Prasām pēc tam mūsu kolēģim: "Klausies, kas par lietu? Mēs nekādu brāķi neredzam." Viņš saka: "Puikas, es jūs apmānīju. Viss ir kārtībā, izņemot kādi 20 metri, kur ūdens šļakatas ir par daudz objektīvā un tā." Bet, no vienas puses… ja tā runā…
Es tā pārliecinājos, kad likvidēja studiju, kad es sāku strādāt televīzijā. Ka… Tajā laikā tā mums pieejamā videotehnika bija, nu, visai, visai… …nu, tādā nosacītā kvalitātē. Es tā domāju, ka… Vajadzētu, kā saka, sataupīt naudu un nopirkt kaut kādu Betacam video kameru, lai tu būtu tāds neatkarīgāks. Nu, bet viss ir mainījies, vienīgais, ko es tā pārliecinājos, ka neatkarīgi no tā, ar kādu tehniku tu strādā, kaut kādi attēla iegūšanas, veidošanas principi, nerunājot par to tehnisko pusi, ir diezgan kopīgi. Un ne vienmēr - kā lai saka? - tas ideālais pozitīvais standarta risinājums ir tas mākslinieciski izteiksmīgākais. Reizēm kaut kur ar kaut kādu novirzi no normas uztaisīts kadrs ir mākslinieciski augstvērtīgāks par tādu ideālu variantu. Bet, protams, ir tas, ka nevar paļauties visur uz automātiku. Tomēr ir jābūt cilvēkam klāt, kas visu to, kā saka, vēro un dara. Un tā.
To Vijas Artmanes, to teicienu "tu esi vienīgais, kas mani redz"… Es to līdz… nu, studijas darba beigām es paturēju prātā. Ka, protams, ka… Nu, kā tas ir ārzemju grupās. Galvenais operators ir tikai tas, kas varbūt dod kaut kādus tādus… nu… …attēla veidošanas principus, vizuālo risinājumu atrod. Bet, ka pie kameras var stāvēt kāds cits. Es uzskatu, ka - tas varbūt ir lēnāk un tā - bet ir jābūt pašam. Viss ir jāredz un jāvērtē. Nu, ir kaut kāds varbūt, kaut kas… kaut kas tāds…
Nu, es teorētiski ļoti labi apzinos, ka operators ir ne tikai… …pirmā un vecākā kinematogrāfiskā profesija… Ka neviena filma nav uzņemta bez operatora. Pat tad, ja to dara cilvēks, kuram nav varbūt… …operatora izglītības. Ka viņš ir tas, kas zināmā mērā iekonservē visu to, kas ir noticis uzņemšanas laukumā. Un tas, cik tu precīzi izproti dramaturģiskā materiāla īpatnības, režisora nodomus, aktieru sniegumu un visu pārējo, tas zināmā veidā uz ekrāna nonāk tāds, kādu tu to redzi un spēj realizēt uzņemšanas laukumā ar kameras palīdzību. Tā kā tāda, tāda… nu… Varu uzskaitīt tādus teorētiskus apcerējumus, bet, ka būtu kaut kāds īpašs noskaņojums vai rokraksts - nav.
Es tā varu teikt par to, kas man ir bijis tā… nu, tā… Sākot pirmo filmu, es tā labi apzinājos, ka… nu, vajadzētu dabūt tiem "Kārkliem", tam pavasarim, nu, tādu kopīgu noskaņu. Centos visu uzfilmēt pelēkā laikā ar slapjiem trotuāriem, ar lietus tādu… tādiem… …iekrāsotiem kaut kādiem kadriem. Es atceros, ka filmas direktors bija nesapratnē, kāpēc man filmēšanas laikā ir vajadzīga… ūdens lejamā mašīna, ar ko ielas slapināt. Nu, tādi. Kaut kas… tāds uzdevums bija. Un visraksturīgāk varbūt tas izpaudās… "Četros baltos kreklos". Jo es līdz… …filmai biju kategorisks krāsainās filmas noliedzējs. Un zināms iemesls bija Moskvina mūsu nosūtījums uz to filmu, kur es stāstīju par to fufaiku un to visu tādu… Es domāju: "Bet kā es varu kaut ko kritizēt, ja es pats neesmu to darījis? Ja man nav personīgās pieredzes tādas?" Un, gatavojoties "Četriem baltiem krekliem", es ārkārtīgi daudz krāju visādus žurnālu un citādā veidā iegūtus tādus krāsu laukumu izgriezumus. Lai skatītos, kombinētu, kas ar ko kā iet kopā. Jo es tā teorētiski priekš sevis biju izdomājis, ka melnbaltā filmā, ko tu arī neuzfilmētu, tā melnbaltā gamma kaut kā visu notušē. Un tev katrs kadrs iznāk ļoti tā… ticamības robežās.
Krāsu filmā pietiek kaut kādam otršķirīgas nozīmes elementam kadrā būt gaišākam, spilgtākam krāsā vai tuvāk …kamerai, un tu uzreiz jūti, ka tas viss ir tāds uzbāzīgs, ka ne par to ir runa. Tiklīdz, kad tu sāc atkal kaut ko krāsu ziņā ļoti organizēt, tad atkal var parādīties tāda iespēja, ka tu kadrā saskati, cik tas viss ir, nu, tā mākslīgi noskaņots. Un es atceros, ka, paldies Dievam, ka… Uldis Pauzers… mākslinieks un Ieva Kundziņa… Nu, bija tie cilvēki, kuri mēs visi kopā ļoti domājām par to, kā visu to uztaisīt krāsās, bet tādās… Nu, lai tā filma nebūtu, kā institūtā mums teica: "колорит светофора". Lai tas būtu ne tikai trīs dažādi, kā saka: sarkans, zaļš un dzeltens, bet, lai tas būtu noskaņām bagāts. Un tāpēc arī es tā labi apzinājos, ka filmēt saules gaismā, ka to nevar atļauties, jo… Jo ne tikai tad tas kontrasts, bet arī, nu, tāda… padomju krāsu filmas tā saucamais fotogrāfiskais platums. Ka ļoti grūti to iekļaut, lai ēna un gaisma visā spektra plašumā
būtu tādā labas uztveramības robežā. Nu, zināmā mērā tāda racionāla… racionāla pieeja. Jo es tā ļoti augstu vērtēju atziņu, ka… uzņemšanas laukums ir tas, kurā tu vari piebraukt ar… nu, visu nepieciešamo tehniku. Lai tev būtu tādi ražošanas apstākļi, kas tevi netraucē… netraucē darīt to, kas ir vajadzīgs tādā mākslinieciskā ziņā. Nu, par kaut kādu tādu īpašu raksturu es… nezinu.