Viesturs Kairišs:

Atceros, es sprintu nevarēju noskriet, bet krosu varēju. Esmu gargabalnieks. Īsajā žanrā tev jābūt baigām spējām forši paņemt kaut kādu vienu lietu. Es... Īsajā žanrā, kur lieta iezīmējas, man tur tikai sākas. Esmu tāds ļoti plašs. Es sāku ar īsfilmām tāpēc, ka nebija cita ceļa. Ja tu nevari uztaisīt īsfilmu, tu nekad netiksi pie pilnmetrāžas. Tas ir dabīgi. Tev jāpamēģina kaut ko uztaisīt, nobeigt. Ar sākumu un beigām, samontēt, savaldīt to materiālu. Tā ir tāda savaldīšana. Ideju savaldīšana sākumā. Tad ir filmēšanas laukuma savaldīšana. Un beigās materiāla savaldīšana. Montējot, skaņojot un tamlīdzīgi. Ja cilvēki kādreiz mēģinājuši meditēt vai lūgties, viņi saprot, ka nav iespējams nonākt tajā stāvoklī, ja tev visu laiku kā mērkaķi pa koku lēkā domas. Tāpat ar jebkuru filmu. Tur viss lēkā pa to koku. Tas kaut kā jāmēģina savaldīt, nokoncentrēt. Nu, tā ir baigi... Laimīgi ir tie, kuri jūt to ceļu, pa kuru tas jāstāsta. Kurš spēj savaldīt savas trakās domas. Bet, ja man šodien liktu uztaisīt īsfilmu, es pagaidām neriskētu. Es nemāku izpausties tādā formātā. Man tās īsfilmas nebija īsti veiksmīgas...

 

Gints Grūbe: "Kāzas"?

 

Viesturs Kairšs: Jā, "Kāzas". Bet tur bija pusstunda. Tas jau bija... Tur jau iezīmējās... Es nevaru teikt, ka tas bija kas baigi izcils, bet tur jau iezīmējās kaut kādi mani... Bet desmit minūtēs es nevarēju, es nemāku izpausties tādā formātā. "Kāzas" - jā. Tur es kaut kā sajutu to kaifu no kino, to, kas tur veidojas. Un... Bet tā jau bija riktīga... Riktīgs mūvijs. Pusstunda - tur jau var kaut ko mēģināt izstāstīt. Tur iezīmējās mani motīvi, es teikšu tā. Es... Es domāju, ka tur iezīmējās, kas es esmu. Bet, protams, man nebija ne tuvu tās sapratnes. Pati pilnmetrāža man nenāca grūti, jo es jau biju liela formāta izrādes taisījis. Man liekas, es biju jau kādu operu uztaisījis. To pilnmetrāžu novest līdz galam profesionāli... Tur man ļoti daudz pietrūka prasmju un tamlīdzīgi. Bet es to nekad neizjutu. Jo kā es iesāku nodarboties ar režiju, es tā kā iemetos tādā upē un visu laiku ar to nodarbojos. Mani nekad nav biedējis mērogs. Es tajā jūtos tieši pretēji - diezgan labi.

 

Gints Grūbe: Par kādām prasmēm tu saki, ka tev pietrūka?

 

Viesturs Kairišs: Es atceros, ka... Es par tevi runāju... Un tas laikam nekur nav publiski... Ar Valentīnu Freimani. Viņa teica par tevi, ka ar talantu vien nepietiek, vajag arī prasmes. Tas bija apmēram tas laiks. Nu, noteikti. Scenārija uzkonstruēšana - man liekas, tur bija milzīgi robi. Es teiktu, kāstings. Tur bija daudz kas nepārdomāts. Prasme saprast, kas ir galvenā līnija, kā ar to darboties. Nepazaudēt to 100 blakus līnijās. Nu, man... Prasme organizēt mizanscēnu. Man liekas - katrā līmenī. Es jūtos ļoti drošs par šo aspektu. Ja man kaut kas nesanāk, tad... Darbs ar aktieri man ir tā kā zivij ūdens. Es jūtos stabils šajā faktorā. Nezinu, kāpēc. Man ir tāda stabilitāte, man arī tas patīk. Man aizvien vairāk tas patīk. Aizvien vairāk, vairāk. Man arī tas atveras. Un tad... Un tad, protams... Ir ļoti daudz jāizdomā, bet arī dzīvā improvizācija ir ļoti svarīga. Ja nav dzīvs kadrs, tas nekam neder. Ja tas ir tāds mehāniski izbūvēts. Es, protams, labprāt mēģinātu mēnešiem pirms tam. Bet es esmu tāds ātrais strādātājs. Man patīk ātri satvert. Respektīvi, es strādāju bezgala ilgi. Bet tajā brīdī to esenci dabūt ārā... Man patīk fiksi saķert. Un ja... un bieži vien... Tās ainas, kur man neizdodas, vai nesanāk, viņas ir nepareizi uzrakstītas. Nevis, ka mēs kaut kā nepareizi darām.

 

Gints Grūbe: Pēc būtības tu ienāci ar teātra pieredzi?

Viesturs Kairišs: Jā. Nav tik vienkārši. Kāpēc es ienācu ar teātra pieredzi? Tie ir tikai apstākļi. Es ienācu Kultūras akadēmijā, kur bija viens vecs montāžas galds. Nebija naudas. Veca VHS kamera - tajā laikā jauna... Un paralēli nodibinājās teātra režijas kurss, kur bija jaunie aktieri un viena istaba "Zirgu pastā". Bet ar tiem aktieriem varēja uzreiz sākt strādāt. Kino mēs ar kaut kādām teorijām ņēmāmies. Mums nebija... Tagad tu vari uzreiz filmēt, toreiz nebija pat kameru. Ir tikai dabīgi, ka es sāku strādāt ar aktieriem. Sāku kaut ko taisīt teātrī, jo tur neko nevajadzēja, tur viss bija. Par to es esmu ārkārtīgi priecīgs. Joprojām, kad es vēroju latviešu kino, darbs ar aktieri joprojām ir... Manuprāt, tādā... man liekas... Kopējā līmenī, man liekas, ir neizpratne par to, kas tas ir. Aktieris nav formāls. Aktieris nav forma, kas aizpilda kadru. Ja aktieris ierodas kadrā, un viņam nav iekšējā uzdevuma, tad tas ir... Un iekšējais uzdevums gan teātrī, gan kino ir atšķirīgs. Nevis atšķirīgs, tam vienmēr ir jābūt, bet tas izpaužas atšķirīgi. Protams, kino mēs dabonam... tajā brīdī tos zelta mirkļus. Tu dabon to vienreizīgumu. Teātrī vienreizīgums, ja tas nav reproducējams, nestrādā. Ir kaut kāds foršs vienreizīgums, bet tad tas pazūd. Tu vienmēr meklē to, kas reproducējas. Kas strādā no mēģinājuma uz mēģinājumu. Tur ir mazliet atšķirība. Bet uzbūvē... Nu, ir jābūvē. Raksturi ir jābūvē, jābūvē varoņu iekšējās darbības. Tas, ko viņi grib. Griba - to neviens nav atcēlis. Vecais, labais Staņislavskis, kuru es līdz galam tā arī neesmu izlasījis, bet... Bet kādreiz lasīju. Man joprojām liekas, ka viņš ir kā režijas Aristotelis. Ne jau kaut kāda "Staņislavska sistēma", tā ir vienkārši objektīva... Viņš spējis noformulēt objektīvos šīs profesijas likumus. Un spējis tos saprotami aprakstīt. Bet tu toreiz teici - un tagad, pēc 20 gadiem, to var atklāt, ka...

 

Gints Grūbe: Filmēšanā tu esi atļāvies... neētiski rīkoties pret aktieri.

 

Viesturs Kairišs: Es esmu tā darījis. Šobrīd es tā vairs nedaru. Kas tas bija? Kas notika? Nu, es kaut ko provocēju, negaidīti uzbļāvu aiz kameras aktierim un tamlīdzīgi. Bet rezultātu es ar to neesmu sasniedzis. Es domāju, ka... Ētika, man liekas, ir ļoti svarīga. Arī, ja tu karjeras sākumā neaptver šī aspekta svarīgumu, tas ir kaut kas loģisks un normāls. Bet pats kino process ir ļoti neētisks. Tu pieradini cilvēkus. Tu viņus pieradini pie šī intensīvā... Visi, īpaši jauni vai neprofesionāli aktieri, pēc uzfilmēšanas viņi liekas kā izmesti no sava... No viņiem prasa to intensitāti, kuru dzīve viņiem reti piedāvā. Tas nav baigi ētiski: radīt cilvēkam ilūziju par šo eksistenci, un tad to visu izslēgt. Profesionālim ir vieglāk. Viņš saprot: šeit ir šī, tad ir nākamā, kur es arī atdodos līdz galam. Es baigi nepārspīlētu ar ētiku, bet... Manā skatījumā tev jāstrādā tā, lai neciestu cilvēka, aktiera iekšējā struktūra. Lai tu viņu nemainītu psiholoģiski... Lai tu nesabojātu viņa iekšējo cilvēcisko konstrukciju, ļaunprātīgi neizmantotu. Man liekas, tas ir diezgan svarīgi. Un to es diezgan daudz esmu sapratis. Pēdējos gados ļoti daudz dažādos kontekstos par to domāju. Jo skaidrs, ka var manipulācija, cilvēku... Īpaši jaunu [aktieru] prasmīga izmantošana ar dažādiem paņēmieniem... Es redzu, kādu tas atstājis... tieši uz aktieru... Redzot dažādu paaudžu aktierus, un, ko tas ir nozīmējis.... Dziļāk saprotot tos procesus... Tur ir robeža. Es uzskatu, tas nav pieļaujami. Es labi atceros, es kā režisors... Gribēju ar kaut ko nodarboties, aizbraucu pie Pētera Krilova, viņš teica... "Brauc pie mums uz Daugavpili, man tur aktieru kurss." Atceros, ka... Es tur draudzējos ar dažiem. Es sēdēju, sēdēju. Un tad viņiem bija patstāvīgais darbs. Es ļoti labi atceros to brīdi, kad es ar diviem aktieriem... ...centos kaut ko uztaisīt. Un ko tu pirmo viņam teiksi. Tagad man nav tāda jautājuma, es pirms tam izdomāju. Bet toreiz - es labi atceros to brīdi. Vēl viens būtisks brīdis man kā profesionālim bija, kad es biju Nidā starptautiskā nometnē, mācoties režiju pēdējos kursos. Tur es taisīju ar starptautisku brigādi "Jāzepu un viņa brāļus". Tur viens somu aktieris - arī jauns, students - baigi lecās. Es jutu, ka viss brūk, nekas nesanāk. Un es... Tur bija tāda kā sacelšanās. Un es teicu: "Man jāaiziet pačurāt." Es ieskrēju mežā tur, Nidā... Un es domāju: iet man atpakaļ vai neiet? Es pat nečurāju. Tas bija tāds liels mirklis. Domāju: nē, es tomēr iešu atpakaļ. Aizgāju, novedu līdz galam to darbu, un tas bija veiksmīgs. Man liekas, tajā brīdī es kļuvu par režisoru. Šobrīd tādi brīži ir ļoti bieži, bet es viegli tiktu ar tādu brīdi galā. Bet sākumā tas ir... viss ir tik sarežģīti. Bet nu, es vienmēr esmu bijis apsēsts ar idejām. Ar to iedvesis visos tādas abstraktas bailes. Un daudz kas tajā... Tagad es citādāk strādāju, tagad man patīk nesagandēt to cilvēcisko. Man grūti par to spriest.

 Es ļoti labi atceros laukus Latgalē, kad es redzu tālumā kolhoza traktoru, kas ved siena kravu. Bet es skaņu nedzirdu. Un tā skaņa man atnāk pēc laika. Es šo kadru ļoti spilgti atceros, tāpēc man patīk Tarkovska "Spogulī" aina, kur Soloņicins iet pie Margaritas Terehovas, un tur tas vējš labību tā... Man liekas, tur ir kaut kas tāds. Kaut kādi dziļi tēli, kas tev iespiedušies bērnībā, tādi tēli. Kas ir ainava? Vai tā ir tikai, nu, tāds... Tā ir... Man ir tāda lingvistiskā ainava, emocionālā ainava, kultūrvēsturiskā ainava. Latgale pieder tai teritorijai, kur ir tā Polijas, Ukrainas, Lietuvas, Baltkrievijas, nu, tā bijusī Polijas impērija... Tā ir bišķi savādāka teritorija - no pilnīgi visiem viedokļiem. Jo tur jau nav nekā tāda... Par Latgali ir tas mīts "zilo ezeru zeme". Es neko tādu neesmu filmējis - šo skaisto zilo ezeru zemi. Es to nevaru izstāstīt. Tā ir ainava, kura ir bezgalīga. Kurā es bezgalīgi saskatu kaut ko. To nav tik vienkārši reproducēt. Skaidrs, ka tu vari tādu pašu krūmāju atrast tuvāk Rīgai. Un man bija liela uzdrīkstēšanās filmu "Janvāris" filmēt Rīgā. Man tas, starp citu, bija tiešām tāds "vāu!" Nu, kā kaut ko varētu mēs tur izdarīt. Un vispār forši, man liekas, beigās sanāca. Bet... Nu, ir tā ainava, ir tā ainava. Tā kā filmā "Janvāris". Nu, ir tas lauks. Un tas ietekmē visu, ko tu dari Rīgā. Tam nav izskaidrojuma, tā nav mana kaprīze. Skaidrs, ka man patīk latgalieši, Latgale, pats esmu latgalis, es tur vislabāk jūtos. Bet ne jau tāpēc es uz turieni braucu filmēt. Tur ir visādi aspekti. Tas, ka tu komandu aizved prom no Rīgas. Kaut kur prom, ka viņi ir kopā. Arī tāds aspekts. Nezinu. To nevar izskaidrot. Negribētu, ka tas pārvērstos par kaut kādu triku. Bet es šo ainavu izjūtu. Es tiešām, tāpēc es arī visu... Es arī filmēju to Černobiļas filmu, kur ir tieši tā Poļesje, tas reģions... Un es redzu, ka tā ir tā pati teritorija, kur ir Latgale. Tās pašas tantiņas un tamlīdzīgi. Es šo... Tas ir tāds dziļš, dziļš bērnības iespaids. Es domāju, tas manī ir tik ļoti stiprs, ka es... Man ir daudz ideju kaut kur citur to darīt, bet... Latgales ainava, visticamāk, būs tā, kur es vienmēr atgriezīšos kaut kādā veidā. Bet es negribu ar to spekulēt. Bet - jā. Tā ir atšķirīga vide. Tā ir cita, manā skatījumā, teritorija, nekā pārējā Latvija. Un es to redzu tīri vizuāli.

 

Gints Grūbe:  Bet tam ir vairāk emocionāla konotācija?

 

Viesturs Kairišs: Ja nav emocionāla, tad tam vispār nav... Man liekas, cilvēkam... Kino aizvien vairāk jāseko savām emocijām, saviem instinktiem, savām vēlmēm. Tur ir tas, ar ko tu atšķiries no cita režisora.

 

Gints Grūbe: Vai Melānijas hronika tapa kā intelektuāls mērķis?

 

Viesturs Kairišs: Galīgi ne. Man tieši likās, tā bija ļoti... Es domāju, ka tā... Intelektuāls mērķis? Tas bija ļoti emocionāli! Es teiktu, tā ir vairāk emocionāla.

 

Gints grūbe: Es domāju, tajā ziņā, kā... Nu, kā tāds izdomāts... Intelektuāls uzstādījums taisīt to filmu.

Viesturs Kairišs: Nē. Tas ar mani notika visdabīgākajā veidā, lasot Melānijas Vanagas "Veļupes krastā". Kad es lēnām... Es saskatīju visu to... Tas ar mani strādāja. Nu, vienkārši kā šis stāsts, kā šis globālais cilvēciskās izdzīvošanas stāsts. Pirmkārt, jau emocionāli. Intelekta tur ir maz tajā filmā. Bet ar to filmu tu kļūsti par tādu kā politisko režisoru. Ja to tā var nodalīt. Es... Vēsture, politika - tas ir tas, kas es esmu. Tā ir svarīga mana sastāvdaļa. Bet ar "Melāniju" bija lielākais pagrieziens... Nē, es uzskatu, ka... Pēc šiem garajiem ceļojumiem un eksperimentiem ar "Melānijas hroniku" es atrodu savu... Un to brīdi es labi atceros. Es gribēju ar spēlfilmām vairs nenodarboties. Es kādus 10 gadus neko lielu nefilmēju. Es atgriežos caur doķiem, caur operu... Es biju... Es kaut kā nesapratu, man nesanāk... Es saprotu, ka visiem tagad ir... Joprojām ir tā Eiropas tendence: vajag jaukus, marginālus stāstus par kaut kādu sociālu tēmu divu, trīs cilvēku starpā. Un es tādus nevaru uztaisīt, man tie nesanāk. Es varu mēģināt, bet tas nav mans. Un es izkrītu no visa konteksta. Es sapratu, ka arī kino es varu darīt to, kas man patīk operā, teātrī: risināt lielas tēmas. Tas man bija svarīgs pavērsiens. Tagad es to daru un jūtos ļoti labi. Kaut kā tas man saslēdzās. Es domāju, kā "Melānijas hronika" man ir atkal piedzimšana kā kinorežisoram. Ļoti svarīgs brīdis.

Vārdu "ekranizācija" es nelietoju, tas nav nopietniem kinematogrāfistiem domāts jēdziens.

 

Gints Grūbe:  Labi, tomēr arī "Pa ceļam aizejot" pamatā ir literārs materiāls.

 

Viesturš Kairišs:  Nē, nē, protams. Paga, paga. Tas, ka tu paņem literāru formu par pamatu filmai, tas vēl nenozīmē, ka tā ir ekranizācija.

 

Gints Grūbe: Kas tad notiek?

 

Viesturs Kairšs: Nu, tad tu mēģini ilgstoši dzīvot ar šo materiālu un veidot savu filmu no tā. Nevis ekranizēt to materiālu. Tas pats ar "Tumšiem briežiem".

 

Gints Grūbe: Bet tur tu tomēr sadarbojies ar rakstnieci?

 

Viesturs Kairišs: Ar Ingu Ābeli, jā. Es visu laiku sadarbojos ar rakstniekiem. Ar konsultantiem, rakstniekiem un tā. Bet tur ir tā lieta, ka... Ir atšķirība, kad tu sadarbojies ar autoru, no kura darba tu mēģini iedvesmoties, lai izveidotu filmu. Tici man, ar dzīvajiem ir grūtāk sadarboties. Ar Janovski man bija ļoti laba sadarbība. Ar dzīvajiem ir grūtāk. Tas ir fakts. Tas ir neapstrīdams fakts. Un es, protams, novēlu visiem dzīvajiem autoriem saules mūžu. Nevajag mani pārprast šajā jautājumā. Es tagad daudz strādāju arī ar dramaturgiem. Es taisu, nezinu... "Brandu". Es sadarbojos ar dramaturgu. Prasu, kaut kā mēģinu, kur ir kaut kādas idejas... Tā ir viena lieta, ka tev dod tādu... dramaturģisko precizitāti, izpratni. Bet tu jau pats veido to vielu. Tāpēc es jau visus... Es nevaru... Nē, man ir bijuši gadījumi, kad scenāriju kāds uzraksta, es viņu tāpat vienmēr pārrakstu. Tāpēc, ka tu nevari iesākt kaut ko darīt, kamēr tas nav tavs. Tā ir tāda mistiska lieta, tu nevari līdz galam... pieņemt kaut kādus vārdus, kas tev neguļ mutē.

 

Gints Grūbe: Dialogos vai ainu aprakstos?

 

Viesturs Kairišs: Pilnīgi visā. Ja filmā neizpaudies tu kaut kādā veidā... Tā nav tāda narcistiska vēlme būt pašam, bet kaut kā tev jāpakļauj tas, jākļūst... Nu, ka tas materiāls nāk no tevis. Nu, pirmajā balsī. Ka tev ir svarīgi to uztaisīt. Man liekas, tam jānotiek, šādam procesam, bez tā nevar. Kā tāds profesionālis atnāksi: čik, čik, čik? Nu, tas īsti tā nestrādā. Vidusskolā es pavadīju 11 kvalitatīvus gadus, nesaprotot, ko es gribu darīt. Es biju tāds bezjēdzīgs. Tā, ka tu īsti... Ka nevienā vietā tu neredzi sev pielietojumu, arī ne nākotnes pielietojumu. Tu nejūti neko. Nu, un tad kādā 11. klasē pēkšņi es izlasīju "Simts vientulības gadus" vai "Meistaru un Margaritu", ko parasti cilvēki izlasa kādā 7. klasē... Pēkšņi likās: "ah!" Un tad... Tad tas kļūst par dzīvības un nāves jautājumu. Tad tikai tas tevi interesē. Tas bija... Nu, es pārtiku no kino. Es skatījos, lasīju, interesējos, rakstīju. Tā bija tāda apsēstība.

 

Gints Grūbe: Vai ir kaut kādi konkrēti autori, filmas?

 

Viesturs Kairišs: Noteikti. Pirmo reizi es redzēju... Laikam tikko bija nomiris Tarkovskis, es vēl biju skolā. Es negāju uz pirmajiem "Arsenāliem". Man visi šie Stellingi pagāja garām. Es nezināju, ka ir kaut kādi... Es "Vella kalpus Vella dzirnavās" bērnībā biju skatījies. Un tad es sāku interesēties. Atceros, Valmieras ielā bija tāds kinoteātris. Pie tā ūdenstorņa. Un tur es "Nostalģiju"... Kas nav labākā Tarkovska filma. Un es redzēju uz lielā ekrāna kaut kādu, tur tas mistiskais "1+1=1". Kaut kādi simboli... Es atceros, ka gāju pēc tam klusēdams pa to garo Valmieras ielu... Tas uz mani dziļāko iespaidu atstāja. Tarkovskis man bija pirmais dziļākais iespaids. Nākamais dziļākais iespaids bija Verners Hercogs, kas, protams, arī kaut kā ar to savu... Ar to milzīgo sapņu, neiespējamā realizēšanu. Tie ir tādi galvenie mani atslēgas režisori. Kaut vai pēc tam es ļoti dažādi esmu pret viņiem izturējies. Pie Bergmana es vienmēr esmu atgriezies vēlreiz. Nu, un Antonioni arī, atceros. Neaizmirstami. "Sarkanais tuksnesis", ko es redzēju kaut kādā nesaprotamā vecumā. Un Monika Viti, kura tur vazājas. Kas tur notiek? Es neko saprast nevaru... Tie ir mani lielākie... Kurus es joprojām... Tikko atkal, filmu "Janvāris" filmējot... Mierīgi mājās pilnīgi visam Antonioni... vienkārši lēnā garā izgāju cauri. Nu, vienkārši vienreizēji. Bet tāpat sākumā tu mauc. Tā ir vairāk tāda intuitīva maukšana, kaut ko neapzināti... Un tad ir otrs posms, varu pateikt. Kad tu saproti, ka tev tā intuīcija, tā maukšana, tā dajebkāda režisēšana... Tā ir jau noslēgusies, un tu intelektuāli saproti: nē, es tagad analītiski. Tu sāc taisīt analītiskākus darbus. Kas ir labi, bet paliek par daudz analītiski. Tagad man liekas, ka ir svarīgi viss. Ka tu ļaujies instinktiem, nezaudē sevi, esi savā autentismā pilnīgi. Tāds brīvs, bet vienlaicīgi ļoti analītisks. Nu, savienot šo. Tā ir tā robeža, kurā es šobrīd cenšos atrast... Man kādreiz... Man ļoti patīk strādāt pie scenārijiem. Bet mana pasniedzēja Līvija Akurātere jau sen teica: "Viestur, tu esi nenormāli talantīgs režisors, bet tu nesaproti, kas ir dramaturģija, kas ir drāma un bla, bla, bla." Kaut kur viņai ir taisnība. Kā scenārists es strādāju kā režisors. Es to ļoti nopietni pārdomāju un tagad daudz ar dramaturgiem sadarbojos. Un ar īstiem materiāliem, jo... Ko es daru? Man ļoti patīk rakstīt. Es pārdzīvoju to filmu, man tas ļoti patīk. Bet es vienmēr to daru kā režisors. Un tur ir milzīga atšķirība. Un es joprojām to daru kaut kādā veidā, bet... Bet es... Man patīk strādāt... Tas laiks, ko tu pavadi, strādājot pie filmas, ir kolosāls. Tu esi viens. Tu fantazē un tamlīdzīgi. Es esmu pilnīgi kā... Es ļoti labi saprotu, kā Dostojevskis rakstīja, kad viņš diktēja savai sievai. Jo tā es arī māku. Es nemāku aprakstīt, man vajag sākumā iet, iet un izdomāt. Un es izdomāju, visu iztēlojos, izspēlēju, un tad es to varu pierakstīt. Bet man nav tā dramaturga domāšana tik lielā mērā attīstīta. Līdz ar to šis man ir tāds pārdomu moments. Es aizvien vairāk sliecos uz sadarbību ar dramaturgiem. Tas man šobrīd tāds posms, kur es gribu to pielikt.

 

Gints Grūbe: Bet pirmajā posmā tu esi viens? Kad tu ej pa upi, pa pļavu vai sēdi pie lapas. Nē, nu, es esmu viens, jā. Tad, kad es sāku strādāt pie idejas, pie filmas, pie scenārija...

 

Viesturs Kairišs: Man ir pilns kompis, tici man, ar iesāktiem scenārijiem. Kurus es pat neesmu nevienam rādījis. Un ceru, ka neviens nemūžam viņus neieraudzīs. Latgale - tas ir klasisks tuksneša paraugs. Man tas ir vajadzīgs, es tur sēžu.

 

Gints Grūbe: Tu domā: tava darbnīca?

 

Viesturs Kairišs: Jā. Es tur sēžu un visu... Es atbraucu uz Rīgu jau ar ideju. Es darbojos pēc klasiskiem Gustava Mālera principiem. Viņš arī tā darīja: vasarā... Un es pat savu darbnīcu uzbūvēju pēc Mālera namiņa principiem, tur ir dziļa saistība. Jo viņš vasarās... Ziemu viņš strādāja, piemēram, Vīnē par galvenā operas nama direktoru un galveno diriģentu. Viņš visu laiku diriģēja. Pa vasaru viņš rakstīja to simfoniju, to ideju. Tas bija viņa vasaras darbs. Un tad viņš pa ziemu to orķestrēja, kas ir gandrīz vai otra komponēšana. Bet tas ir... Mēs varam salīdzināt, tas ir... To var izstrādāt, bet pati ideja viņam bija vasarā. Un Mālers teica, ka viņš strādā maz tieši pierakstot. Viņš piecas stundas staigā pa kalniem. Un viņš saka: kā mednieks. Un tad viņam ir tas. Viņš atnāk, viņš tikai pieraksta to. Un es līdzīgi. Es nesēžu stundām, bet tad, kad es kaut ko daru, man jau pietiekoši tas ir bijis galvā. Esmu tādā ziņā darbaholiķis visklasiskākajā veidā. Man diemžēl... Man patīk skatīties futbolu, un tas mani atslēdz, bet es futbolu skatos tikai lai... Es analizēju no kaut kāda režijas viedokļa visu. Arī diemžēl tur nav tikai kaut kāda bauda. Es skatos, kā tur būvē, kā šitie būvē, kā šitie... Kā šitiem jādarbojas. Arī tā lieta jau tāda intelektuāla paliek. Nuja, es to daru... Nu, kā. Ar savu galvu es esmu visu laiku viens. Bet man patīk sadarbība. Man tiešām patīk sadarbība. Man patīk tā enerģija, kas veidojas sadarbībā. Bet... Kas man ir raksturīgi - es laikam ilgi... Man kaut kā vienmēr... Man ir kaut kāds... Man vienmēr ir, ko taisīt. Man ir tāds bišķi... Mana problēma... Tāpēc es arī vienmēr par daudz ēdu... Kad dzeru, vienmēr par daudz izdzeru. Es esmu nepiesātināms. Tā ir mana problēma. Arī režijā es esmu tāds nepiesātināms. Man ir ļoti daudz ideju, ļoti daudz gribu izdarīt. Es bieži domāju par Raiņa vēlmi nodzīvot 300 gadus, lai realizētu savas idejas. Man ir līdzīgi, jā. Tāda ideju nepiesātināmība. Tas man gan ir. Es nevaru atslēgties. Katra darba beigas man nozīmē to, ka beidzot varu veltīt laiku nākamajam. Kad beidzu Kultūras akadēmiju, kur kinorežija nebija tik klasiski noformulēta... Mūsu meistars bija Ansis Epners, kas vispār ar spēlfilmām nenodarbojās. Viņš nāca no dokumentālā kino, no tāda dokumentālā kino, kas ir montāžā balstīts. Es esmu vienmēr bijis pretējs, uzskatu, ka montāžā... Montāža ir šausmīgi svarīga, bet nevar montāžā filmu uztaisīt. Man vienmēr licies, ka filma jāuztaisa... jau filmējot un rakstot. Montāžā tu vari filmu uzlabot un pārvērst, bet no slikta materiāla tu to nekad neuztaisīsi. Klasisks labs dokumentālists... Viņš sēž purvā ar kameru desmit gadus, un dabū tos mirkļus. Es tomēr esmu tāds demiurga tips. Es atnāku uz to purvu: tā, kur ir mirklis? Tagad to tur, atnāk te... Nu, es tomēr mīlu organizēt.

Skaidrs, ka dokumentālā vide... Nu, mans tēvs... Es joprojām ar viņa milzīgo arhīvu nodarbojos. Viņš bija fotogrāfs. Amatieris fotogrāfs, kurš sapņoja GIKā mācīties. Un, protams, nekas no tā nenotika. Tur man ir daudzi motīvi - arī manā pēdējā filmā par to. Un man ir milzīgs arhīvs. Tās fotogrāfijas mani ir ļoti dziļi ietekmējušas. Es tagad esmu pirmo daļu pat samontējis. Es nezinu pat kā to montēt, jo viņš man... Viņš jau ir aizgājis, bet atstājis man kastes ar melnbaltajām filmām. Kur visa mana dzīve, visa mana Latgale, viss, ko esmu inscenējis, ir vienmēr jau apmēram bijis tajās fotogrāfijās. Visa bērnība, visa viņu bērnība. Man patīk, protams... Kad braucu uz ārzemēm, es vienmēr... Foto izstādes. Nu, man šausmīgi... Man patīk. Dokumentālais kino man liekas kolosāls. Tādā ziņā es pilnīgi esmu kā Verners Hercogs, man liekas, ka... tev kaut kādā ziņā jārada īsta vide. Paviljonā, piemēram, es neesmu mēģinājis filmēt, es nezinu, ko tas nozīmē.

 

Gints Grūbe: Domā, tu nemācētu?

 

Viesturš Kairišs:  Nē, nu, es...

 

Gints Grūbe:  Tu gribētu? Vai tev bail?

 

Viesturs Kairišs: Ko nozīmē "man bail"? Es teātrī strādāju. Liekas, ka man kā teātra režisoram būtu dabīgi strādāt paviljonā. Nē, man ir tieši pretēji. Varbūt teātra dēļ. Es domāju, šeit ir tā teātra glābjošā ietekme. Man gribas kino nodarboties ar pilnīgi citu... Ja es teātrī visu laiku sēžu tajā kastē, tad man kino gribas darīt ar to vidi. Piemēram, teātrī ļoti daudz ir tādu projektu, kas izmanto īstas telpas. Vai tur vide ienāk. Un man tas nepatīk. Man patīk tā melnā kaste. Kurā ir tikai... kurā tu radi. Man nepatīk, ka vide par daudz ietekmē to visu. Tā kā man ir šī sadursme. Man gribas darīt to pretējo.

 

Gints Grūbe: Kā "Janvāris" kļuva par autobiogrāfisku...

 

Viesturs Kairišs: Es varu pastāstīt. Atceros, ar cienījamo komponistu Arturu Maskatu es sēdēju un stāstīju, kā mēs barikāžu laikā... kāds bija... Un man tur visādi stāsti ir. Arturs teica: "Šitā gan būtu baigi labā ideja kaut kādai filmai, vienalga kam." Un man tur bija vesels stāsts, bet nekas neliecināja, ka es pie tā ķertos. Bet tad tu man piedāvāji taisīt... Es nezinu, kas bija tavs aprēķins. Mani uzrunāja Jura Podnieka mazmeita, kura teica, ka vajadzētu filmu par to periodu. Nuja. Bet, kad tu mani uzaicināji, šī ideja uzreiz iekrita tur, kur viss jau bija. Man acīmredzot vajadzēja tikai šito...

 

Gints Grūbe: Bet Māra Zālīte mūs veda pilnīgi citur. Tu aizgāji projām.

 

Viesturs Kairišs: Nu... Es uzskatu, ka augstāki spēki iejaucas pareizā veidā. Skaidrs, ka ar Māru tā būtu cita filma. Varbūt simtreiz foršāka, labāka, bet cita. Man patīk sadarboties ar Māru, bet šoreiz tomēr... Kaut kā tajā aizgāja. Es ļoti priecājos. Es vairāk aizgāju uz to, kas man tā pirmā... Te nav stāsts par šo varonīgo tautu, kas izcīnīja savu brīvību. Te ir stāsts par šo nekontrolējamo kinematogrāfista enerģiju, kurš nevar saprast, ko darīt. Es nevaru to nosaukt par klasisku barikāžu stāstu, protams. Bet barikādes ir svarīga šīs filmas sastāvdaļa. Un es to ļoti atceros, to izjūtu. Nu, redzi, šitā ideja...

 

Gints Grūbe: Kaut kas autobiogrāfisks tajā visā ir?

 

Viesturs Kairišs: Nu, es, nē, nu... Negribas ar to pārāk spekulēt. Nu, tur... Kā, nu... Man liekas, ka... No vienas puses, tā ir super personiska filma. No otras... Nevaru teikt, ka kaut kas tāds ir noticis ar mani. Daudz, kas ir noticis, daudz, kas nav. Bet es visu tur saprotu. Man tur nekas nav izdomāts. Kaut vai arī viss ir varbūt izdomāts. Tā nav autobiogrāfiska, tā ir, es teiktu, emocionāli autobiogrāfiska. Nu, kaut kādā ziņā. Sajūtu ziņā tā ir autobiogrāfiska, jā. Bet ne jau tur tā... Bet, nu, kaut kas ļoti līdzīgs arī ir. Es ar interesi vērotu, kā cilvēki... Bet patriotisma tur... Jo tur būs zināmas ekspektācijas attiecībā uz to, ka... Es domāju tie, kas gaida patriotisku filmu, būs vīlušies un es... Tiešām es nenodarbojos ar patriotisko kino. Es domāju, ja kāds apšauba manu patriotismu, es varu šo cilvēku vainot pašu. Bet es neuzskatu, ka filmām jābūt ideoloģiskām. Filmām jābūt par brīvību, un es domāju... Man patriotisms ir arī netaisīt tādas melnbalti patriotiskas filmas. Tas ir mans patriotisms. Iet dziļāk. Man liekas, plakanais, pliekanais patriotisms, mūsu Latviju neizvedīs nekur tālāk, bet dziļāks patriotisms, kas ir balstīts nevis saukļos, bet patiesās vērtībās, Tas gan mums ļoti noderēs. Un es pārstāvu šo patriotismu, ja tā var teikt. Jo vairāk es taisu kino, jo lielāku apbrīnu man izraisa, ka kādam ir izdevies uztaisīt kino. Es jau sen bez liekulības esmu sev atzīmējis, ka režija ir visaugstākā māksla. Tā apvieno sevī tik daudz faktoru. Tev ir tik daudz kas jāpārvalda, lai tu beigās izveidotu tīru... tīru kinostāstu... Manuprāt, tur ir ļoti svarīgs balanss starp tiešām... talantīgumu... Tiešām nepieciešamību stāstīt kaut ko, teikt. Un kaut kādu ārkārtīgi lielu bagāžu, no kurienes tas dzimst. Kas bieži ir nesaprotama lieta. Un vienlaicīgi: profesionālismu, inteliģenci, gaumi. Un profesionālismu visdažādākajās nozarēs: darbā ar aktieri, darbā ar attēlu, darbā ar mūziku. Vienkārši režija - tas ir tāds īsts gesamtkunstwerk. Tur ir ļoti, ļoti daudzi faktori jāpārzina. Un jābūt vēl pie tam talantīgam. Un arī, ja tu esi super profesionāls... Bet tev nav ko teikt - arī nebūs līdz galam. Tā kā, nu, tur ir... Ja kādam izdodas, es par viņiem priecājos. Protams, tad tu tiec pie tās mācīšanās, kas manā laikā bija milzīga problēma. Tagad jau tā nav problēma. Tiec pie tās mācīšanās. Tad tur vēl... Un tad tu kļūsti vienā brīdī par tādu salīdzinoši profesionālu. Un tad arī liekas, ka tur ir kaut kādas beigas. Jo tu vairs... tev it kā vairs nav, ko... Nu, tu kaut ko esi iemācījies, tur sanāk, nesanāk. Bet ir vēl kaut kāds vilnis, kad tev pēkšņi... liekas, ka tu beidzot vari sākt stāstīt. Un tev ir instrumenti. Un tas nav tajā pirmajā posmā, kad tu tikai apgūsti profesiju. Man tagad... šobrīd es jūtu tādu vilni, ka... Pēkšņi es saprotu, kā izstāstīt, un man ir, ko stāstīt. Tā kā skolā es biju tāds snaudošais... Tāds valis. Es joprojām tā. Es jūtu, ka man tā lēni nāk tā saprašana. Un citi ir tie laimīgie, kuri uzreiz to var izdarīt.

 

Gints Grūbe: "Es atļāvos tādas lietas, kādas nekad vairs neatkārtošu. Filmēju, paralēli taisīju teātri, montēju, taisīju operu. Nekad, nekad vairs to nepieļaušu."

 

Viesturs Kairišs: Es pakomentēšu. Tajā dzīves posmā man likās, ka... Redzi... Un tur es vairs savu dzīvi nemēģinu ietekmēt. Gribu pateikt tā, ka... Es ļoti pārdzīvoju to. Man likās: "Viestur, tev ir jāizvēlas. Vai nu tu kino taisi, vai teātri, vai operu. Vienkārši - nu nevar. Viestur, izvēlies." Un es esmu... Vienu brīdi: "Taisīšu tikai filmas, tikai kino es taisīšu!" Tad es: "Nu, tikai teātrus!" Tad man likās: "Es tikai operas taisīšu." Un es sapratu... Es nevaru to izdarīt. Un es šobrīd esmu tieši tādā stadijā. Es taisu teātri, paralēli montēju. Un es jūtos kā zivs ūdenī. Es jūtos tik labi. Līdz ar to, ka es esmu sapratis, ka... Nevajag skatīties no kaut kādiem priekšstatiem. Tas ir pilnīgi nepareizi, es nevienam to neiesaku, bet man tas ir vienīgais iespējamais veids. Es esmu šo jautājumu sev atcēlis. Es nezinu, kur es tikšu aiznests. Un es ar baudu dzīvoju starp šiem žanriem. Manas režijas, ja tās nav bišķiņ starp žanriem, ir diezgan neinteresantas. Tikko man jebkurā žanrā ir vēl kaut kādi meta žanri, kļūst interesantāk. Es esmu tāds tiešs... Nu, jā, ar to es esmu tāds... Jā, tāds es esmu. Un es tiešām ļoti labi atceros to laiku, es noteikti Ditai to stāstīju... Man tas bija ļoti svarīgi, un man tas bija sāpīgi. Šobrīd es ar to kā ar slimību esmu iemācījies sadzīvot, un no tā ķeru kaifu. Es domāju, skaidrs, ka… Ja tu nesāc kādu projektu kā jaunas teritorijas atklāšanu... Ja tu taisi kaut ko tieši tāpat kā iepriekšējo. Tad, man liekas, tur diez vai būs kaut kas baigi interesants. Katru reizi jāmēģina izdarīt kaut ko jaunu. Bet visa tava profesionālā, cilvēciskā un tamlīdzīgā bagāža, tā tev nāk līdzi un palīdz. Ja tu neesi jau pārāk sevī iemīlējies un neuzskati, ka tu jau visu proti. Un tagad tikai režisēsi. Nē. Ja nav tas jaunatklājēja... Tas ir kā Reinholds Mesners, kurš kāpj kalnos. Viņš uzkāpj… Uzkāpj viens, tad viņš izdomā: "Nu, tad man jāuzkāpj bez skābekļa balona." Uzkāpj bez skābekļa balona: "Nu, tad man arī nākamajā kalnā jākāpj." Tev vienmēr jāmeklē jaunas lietas, ko tu vēl neesi darījis. Pieredze jau nekur nepazūd, vienkārši tu nedrīksti... Kā daudzi režisori... Nezinu, Fellīni, vai kas, viņi sāk atstrādāt savus paņēmienus. Man liekas, paņēmienu atstrādāšana... Tas ir tiešām nepatīkami, kas notiek ar daudziem ļoti labiem režisoriem.

 

Gints Grūbe:  Kas tev ir Gints Bērziņš laukumā, pirms tam un pēc tam?

 

Viesturs Kairišs: Viņš ir kā... Kā Verners Hercogs teica par Klausu Kinski: "Kinski, mans mīļais ienaidnieks." Gints Bērziņš ir man... Nu, es viņu mīlu bezgalīgi. Un mums ir arī, nu, mēs mīlam viens otru... Un es esmu arī tas cilvēks, atšķirībā no daudziem režisoriem, kas uzskata, ka ar viņu ir jācīnās, lai sasniegtu labāko rezultātu. Un tādā savstarpējā mīlestībā mēs pavadām laiku bieži vien.

 

Gints grūbe: Cīņa notiek starp operatoru un režisoru?

 

Viesturs Kairišs: Nu, tā ir sadarbība, sauksim to tā. Vienkārši Ginta gadījumā šī sadarbība ir ar nelieliem cīņas elementiem. Bet mums jau tas ir iestrādājies. Par ko cīņa? Par rezultātu. Cīņa par satura un formas apvienošanos. Man ir svarīgi, ka operators ir ļoti spēcīgs vizuāli. Tas ir man ārkārtīgi svarīgi. Vizualitāte man ir ļoti svarīga lieta. Daži... Bet operatori mīl... Vizualitātei pakārto arī saturu, un tad tas saturs ir tā kā piekarināts. Man svarīgi, lai tā vizualitāte darbojas filmas virzienā. Tā ka... Un es par to esmu gatavs pacīnīties. Un tad, kad tas saslēdzas, tad tas, man liekas, ir labi. Nu, tā, ka man... Nu, tā. Gints ir liela personība. Un es tiešām, es savā ziņā... Pie vienas lietas esmu pieradis. Daži cilvēki vairās no lielām personībām un grib strādāt tādos apstākļos, kad tev pakļaujas viss. Man patīk strādāt ar lielām, sarežģītām personībām. Un tādā kaut kādā bišķi... Un es jau tagad pats - nezinu, jūtos... pietiekoši stabils, lai man būtu komfortabli izcīnīt pareizo virzienu.

 

Gints Grūbe: Cik lielā mērā Ieva Jurjāne ietekmē tapšanas procesu?

 

Viesturs Kairišs: Viņa ļoti lielā mērā ietekmē. Viņa ir... Viņa tiešām ir vienmēr pirmais lasītājs. Ļoti nepatīkams, jāatzīst. Viņa mani vienmēr baigi čakarē un borē man smadzenes. Nē, nu tādā ziņā... Viņa ir... Kaut kādā ziņā mēs jau kopā esam to... Es bez viņas atbalsta un akcepta, es laikam īsti pat nevaru iesākt darbu. Ja viņai liekas, ka es galīgi esmu... Es... Es jau vairs neuzskatu, ka tas ir kaut kāds cilvēks... Nu, tā ir... Nu, tas ir kā mans darbs - Ieva. Tādā ziņā, ka es nesaku: cilvēks no malas man palīdz. Tā kā es domāju, tur diemžēl ir ļoti liela ietekme.

 

Gints Grūbe: Teātrī tu strādā bez Ievas Jurjānes, bet kino tas nav noticis?

 

Viesturs Kairišs: Nav. Bet dokumentālos es reizēm taisu bez viņas. Nē, nu, teātrī... Jā... Bet es pie viņas atgriežos. Tā nav... Tā kā man kaut kā pietrūkst tur tomēr. Jā. Man ir arī jāapgūst kaut kādas jaunas teritorijas.

 

Gints Grūbe: Bet Ieva ir drošības sajūta vai šaubas? Vai kas tas ir, ko viņa tev... Es domāju...

 

Viesturs Kairišs: Attiecībā uz kino. Es domāju, viņa ir - visos žanros sadarbojoties - manas režijas svarīga sastāvdaļa. Tā kā... Viņa jau ir tiešām tāda... Ar aktieriem... Nu, es jau to nevaru saprast... Man ļoti bieži aktieri ir teikuši: tā, kā Ieva viņiem izstāsta... Nu, es tur: "Vāu! Vo! Un šite..." Nu, visu tā pa lielo. Un viņa... Zini, kā, aktieris reizēm nesaprot. Un Ieva... Viņa ir kā tavs tulks. - Jā! Viņa reizēm... Cilvēciskā līmenī es, protams, viņu nevaru sasniegt tajā izpratnē. Un viņa tur ļoti... Tā kā mēs tik ilgi kopā esam darbojušies ar aktieriem, viņa ļoti daudz ar aktieriem runā kaut kur aizkulisēs. Un tad viņa... Nu, tāds pilnīgs sviests... Viņa kaut ko skatās: "Nu, šito es labi..." Kādā izrādē, kur man liekas: laba aina. Viņa saka: "Šite es piestrādāju, tagad ir labāk." Viņa tur pļāpā. Un aktieriem patīk cilvēks, kas viņus mīl, nevis kā es, kas kaut ko prasa. Nezinu, mums ir sadarbība. Teiksim tā. Abpusēja. Mēs ļoti daudz strīdamies. Nav tā, ka mums ir baigi harmoniska vide. Bet tas nav tik šausmīgi, kā es skatījos Germanam ar Karmelitu. Kas viņam bija tā sieva, kas rakstīja tos... Nu, nē. Es esmu par harmoniju Es daudz vairāk pievēršos kāstingam. Tieši saprast, kas ir pareizie aktieri. Es ar viņiem daudz strādāju. Tad es ar viņiem daudz pavadu laiku. Mēs runājam, kopā meklējam un tā. Bet tas nav tā, ka es šito vietu vai to uztaisu pareizāk. Un tad jāmēģina lēnām būvēt. Tu redzi savā galvā to visu paleti un to līniju.

 

Gints Grūbe: Par ko jūs runājat? Par lielajām līnijām?

 

Viesturs Kairišs: Par visām. Par pilnīgi visām. Par dzīvi, par dzīves jēgu. Ja tāda ir... Par kino. Es lieku skatīties daudzas filmas. Es sūtu visu laiku. Tagad ar mūsdienu tehnoloģijām tas ir elementāri. Arī pēdējā filmā es visu laiku sūtīju filmas, kur man kaut kādas sajūtas, asociācijas. Kur var paķert no rakstura kaut ko. Es daudz ar to nodarbojos, turu cilvēkus uz tēmas. Uz filmas adatiņas, tā teikt, uz tās... Un, kad mēs filmējam, mēs kļūstam par lielu ģimeni. Es daudz zinu par šo cilvēku sadzīvi, visu zinu, kurš ar ko guļ, ar ko ēd, kurš nezinu ko... Nu, tādā dabīgā veidā. Viņi arī nāk pie manis, jo mana ģimene arī vienmēr piedalās. Tā kā mēs ar Ievu kopā strādājam, tur bērni. Nu, viss tā kā vienmēr ir tāda ģimenes lieta. Un, protams, arī ļoti precīzi, konkrēti uzdevumi. Ko tu jūti? Un reizēm tu ļoti viegli vari to formulēt, reizēm tu nemāki formulēt. Sākumā tu ļoti cīnies, kamēr tu to aktieri dabon kaut kādos rāmjos, kaut kādā virzienā. Kad filma jau virzās uz priekšu, brīžiem tu pat brīnies, kāpēc nekas... Ka viss jau darbojas. Ka aktieris jau dara, tev tikai jāpasaka: ienāc pa labi un pa kreisi. Tie ir tādi forši momenti. Kad viss jau izaudzis tiktāl, ka loma pati velk uz priekšu. Bet vienmēr vēl ir jāpaspiež, jāpamīca, jāpasaka: nu, te tev... Te tu - bez sevis žēlošanas. To es vienmēr saku: ar sevis žēlošanu... Ar komforta zonu tu nevari uztaisīt labas lomas. Tur ir jāparaud, jāpadomā, kas tev ir sāpīgs reizēm.

Ko es aktieros meklēju? Bagātu dvēseli. Bagātu iekšējo pasauli. Tas izpaužas uz ekrāna. Ja tev nav bagātas iekšējās pasaules, man liekas, tas nav tik interesanti. Bet, ja tev ir bagāta iekšējā pasaule, emocijas atrast ir ļoti viegli. Tad mēs ilgi, ilgi smejamies, tad visi raud, un nofilmējam. Bet tu jau arī aktierus paņem dažreiz, ieraugot uz ceļa. Man ļoti patīk neprofesionāļi. Skaidrs, ka daudzi kino klasikā to ir lietojuši. Un tad bieži es miksēju. Kā "Piļsāta pi upis". Es biju nolēmis mēģināt vairāk ar tiem neprofesionāļiem. Skatījos arī visas Joseliani filmas un čehu jauno vilni. Milošs Formans, Jirži Mencels, viss agrīnais uz neprofesionāļiem ir balstīts. Tā ir ļoti bagāta pasaule. Bet, ja man kāds jautā, tad, man liekas, tur lielas atšķirības nav. Tu meklē neprofesionālī to pašu, ko profesionālī.

 

Gints Grūbe: Un? Ko tu meklē?

 

Viesturs Kairišs: Nu, es saku, to iekšējo pasauli un atbilstību... Skaidrs, ka tu meklē... Piemēram, ir jauns džeks, kas filmā rīkojas tā. Tu meklē atbilstošu personāžu. Tu, protams, nemeklē kaut kādu visskaistāko. Tu meklē... Kuram ir... Kurš būtu ilgstoši interesants. Kurš filmas laikā būtu dažāds, mainītos.

 

Gints Grūbe: Vai nav tā, ka Gunai Zariņai vai Astrīdai Kairišai tad, kad viņas parādās kadrā, jau nāk virsū viss tas, ko viņas ir filmējušas iepriekš jebkur citur? Vai Lilitai Ozoliņai?

 

Viesturs Kairišs: Nu, es domāju, ar visām šīm nenoliedzami cienījamajām un... Ar šīm augstās klases aktrisēm ir ļoti daudz jāstrādā, lai no viņām dabūtu jaunas nianses. Nu, skaidrs, ka viņas... Nu, ir izcili aktieri, viņos nāk visas filmas... Liekas: tu paņemsi, un tev būs droša lieta. Tik vienkārši tas nav. Pirmkārt, īpaši, ja tu ņem aktieri, kurš ir ļoti daudz jau kaut kur bijis... Viņš ir jau kaut kādā ziņā zīmols. Tad tu meklē kaut kādas jaunas nianses. Tu meklē teritorijas, kur viņš vēl nav bijis. Ja tu strādā un negribi kaut ko atklāt no jauna, man liekas, tas nav pārāk labi. Tā kā arī tam ir nozīme. Ja tu paņem... Tu paņem kaut ko ļoti atpazīstamu, bet tu izmanto viņu savādākā veidā. Nu, man liekas, tas ir interesanti. Kino tavas filmas nebeidzas ar to, ka viņas pirms gadiem ir rādītas. Viņas paliek, un ar viņām notiek kaut kas.

 

Gints Grūbe: Kā tu uztver savas filmas no šī viedokļa?

 

Viesturs Kairišs: Es cenšos nebaudīt ne panākumus, ne nepanākumus. Tā ilgstoši. Es cenšos... Es cenšos maksimāli no tā norobežoties, bet izdarīt to nav iespējams, protams. Tev kādu brīdi tas emocionāli velkas līdzi. Bet tad vienu brīdi tu esi pilnīgi brīvs. Bet tā mana... Mana panaceja no šitā visa ir mans nākamais darbs. Katru reizi, kad kaut ko pabeidzu, es jau strādāju pie kaut kā cita. Es neizdzīvotu, ja tas tā nebūtu. Tas ir man... Jo man ir... Tomēr es... Jāsaka kā Smiļģim. Uzskatu, ka manas režijas koncepcijas viens no pamatiem ir degšana. Kad tu nevis vienkārši, bet tiešām dedz par to darbu. Un... Bet, lai neizdegtu, tev vajag tomēr... Kaut kādu mehānismu. Un man nākamais darbs ļauj... Es cenšos aizmirst, protams, tas neizdodas, tas man iet līdzi. Bet es tiešām cenšos, lai tas paliek aiz muguras. Un tikai koncentrēties uz nākotnes... Es dzīvoju tikai no nākotnes darbiem. Esmu tāda veida cilvēks. Man neinteresē atgriezties, kas bija kaut kur labs...

 

Gints Grūbe: Kā tu rēķini fiziski dzīves posmos? Filma ir trīs… - Viena filma trīs gadi?

 

Viesturs Kairišs: Jā, trīs, četri gadi. Neizbēgami. Nav īsāk sanācis pagaidām. Nu, tā kā tas arī tur iet līdzi. - Cik filmas tu zini vēl uz priekšu? Vienu zinu. Vienu, kuru vēl es tā domāju... Es nezinu, nu, kaut kādā ziņā tu nevari... Es esmu... Nu, ko zinu... Es neko daudz nezinu. Arī idejai jāatnāk. Es tā tur neplānoju. Es zinu... Nu, kāda ir mana dzīve. Es dzīvoju tā, lai es būtu gatavs uztvert nākamo ideju. Tā es dzīvoju. Bet es vairs necenšos izdomāt. Es sapratu, ka tu mākslīgi to nevari, tev līdz kaut kam jānonāk. Tas, ko tu centies ar piespiešanos... Īpaši kino. Teātrī vēl kaut kā. Bet kino, ja tu nestrādā pie tiešām lielas lietas, tad tu nevari izturēt tos pāris gadus. Tad tev vienkārši izbeidzas. Tā kā tam nedrīkst pārāk mehāniski vai intelektuāli pieiet. Kaut kā jāsagaida tā pareizā ideja. Viņas kaut kā uzrodas, jā. Labi. Un pašās beigās es gribēju vienu citātu.

 

Gints Grūbe: No Ditas Rietumas jautājuma, ko viņa tev prasīja. "Kā tu redzi sevi pēc 10 gadiem?" Un tava atbilde ir tāda. "Ar savu trešo vai ceturto filmu es iziešu starptautiskā arēnā. Un man nebūs problēmas, vai kāds Latvijā man dod naudu vai nedod. Tad varēšu savu dzīvi veltīt kino." Dita ir pierakstījusi iekavās: "Bez ironijas".

 

Viesturs Kairišs:  Pag, kura man ir šitā filma? Tagad būs "Janvāris"... Piektā. Jā...

 

Gints Grūbe: Kas notiks pēc 10 gadiem?

 

Viesturs Kairišs: Jā... Forši, ka man bija tādas domas. Acīmredzot es biju riktīgi burās. Bet... Tu man prasīji, kā es vērtēju šo, vai... - Kas būs pēc 10 gadiem. Vai ar to naudu... Jā, nu, es vairs tik... Redzot, kā viss notiek, es nemēģinātu kaut kādas baigās konkrētības minēt. Es joprojām, piemēram, uzskatu, ka es vienmēr dabūšu finansējumu savām filmām. Ja tām ir laba ideja. Tā kā tur nekas nav mainījies tādā ziņā. Es par to esmu diezgan pārliecināts. Bet tas jau nenozīmē, ka esmu pārliecināts, ka es vienmēr... Katra filma man ir liels notikums. Vai es viņu uztaisīšu, tie vienmēr ir šausmīgi iekšējie procesi. Es pēc 10 gadiem... Es gribētu, ka pēc 10 gadiem es varētu pateikt, ka esmu kļuvis vēl... daudz labāks režisors, kā es esmu tagad. Ka es saprastu, ka tas ir bijis, ka es esmu vēl... Ka es esmu vēl, vēl daudz labākas lietas izdarījis. To es gribētu sajust. Bet par to starptautisko kontekstu runājot... Tas mūsdienu Eiropas kino stereotipiskais, šabloniskais modelis ir tāds: ja ar tavu pirmo, otro filmu kaut kas starptautiski nenotiek, tad principā tu kā režisors starptautiski neesi noticis. Uz mani, man liekas, šie likumi neattiecas, es gribētu apbēdināt visus. Es tieši... Varbūt, jā. Es nezinu. Es par šo vispār neinteresējos. Nu... Par to starptautisko karjeru... Es nezinu, zināmā mērā... Visām pēdējām filmām... Tie jau visi ir tādi starptautiski projekti. Kaut kādā ziņā... Teikt, ka es strādāju tikai... Iedomāties, ka es varētu strādāt tikai Latvijas kontekstā, es vairs nevaru. Tas, ka manas filmas nav pasaules lielākajos festivālos, tas ir fakts. Un vai tas mani... Kaut kādā ziņā tas mani vairs neietekmē, jo man ir svarīgi uztaisīt vēl labāku filmu. Un es tāpat konkurēju filmu ražošanā iekšēji ar pasaules izcilākajiem piemēriem. Es vienmēr to daru. Tā kā es esmu tajā kontekstā jebkurā gadījumā.

 

Gints Grūbe:  Tu domā: savā iekšējā pasaulē?

 

Viesturs Kairišs: Jā. Nē, nu, ne iekšējā... Es domāju, ka visi cilvēki, kas redz manas filmas... Nedomāju, ka tur ir milzīgs bezdibenis starp to. Es domāju, ka tā nav. Tie ir vēl daži citi jautājumi, kas varbūt tur ir vēl starpā. Tā kā... Es nezinu. Jā, ja tu man jautā par pirmajām... Pirmās divas filmas man sen ir pagājušas. Tā kā es domāju, ka es strādāju, varētu teikt, aizvien labāk. Kāpēc man sekot kaut kādām definīcijām? Mēs jau esam ar tevi runājuši, ka... Visa mana profesionālā dzīve liecina, ka man nekas nenotiek tā, kā tas notiek citiem. Kāpēc lai šajā jautājumā man būtu tā kā citiem? Nē, man acīmredzot būs savādāk. Tā kā es pilnīgi bez satraukuma tajā skatos.